Tomēr ieskatīsimies arī patiesībai acīs. Kamēr mēs dusējām uz padomju lauriem, dāņi tāpat kā norvēģi mācījās no zviedriem un cītīgi strādāja. Tagad ir rezultāts. Jā, mums tagad ir vairs ne pusotra, bet vairāk par desmit mākslīgā ledus slidotavām, taču tas vien jau darbu neuzlabo. Vajadzīgi treneri, kas māk darboties ar bērniem. Ar ierakstu CV, ka bijis hokejists tam vēl nepietiek. Vajadzīgi bērni, kas tagad biežāk dzimst Īrijā nekā Irlavā.
Jauniešu vecumā tepat Latvijā vajadzīga sakārtota sistēma, organizēts vietējais čempionāts. Jau ne pirmo gadu ap šo laiku atzīstam, ka visu likt uz vienu – MHL kārti, ir tuvredzīgi. Rezultāts runā pats par sevi!
Kirovam var nepatikt MHL vai „Dinamo", taču tas neko daudz nenozīmē, jo šobrīd lielāka teikšana nekā viņu par Latvijas hokeja piramīdu ir „Gazprom" un Savickim. Kurš gan jaunais censonis negrib spēlēt MHL un pēc tam „Dinamo" un smērēt sviestu maizei no abām pusēm!
Jāpiekrīt kolēģim Jānim Matulim, ka hokejs ir tajā vietā, no kurienes kājas aug. Tāpēc arī ne U-20 izlases zāģis pret Dāniju, ne valsts izlases B modeļa 0:4 pret Vācijas pusotro izlasi nav nekas pārsteidzošs. Nevar visu mūžu dzīvot atmiņās par 1997.gadu, kad Vāciju tās labākajā virknējumā sasitām trakāk kā krievi pie Staļingradas – 8:0. Un varbūt kādu laiku ar šādu sajūtu arī dzīvojām. Arī tāpēc tagad ir tā.
Ir tā, ka NHL ir tikai viens mūsējais – Zemgus Girgensons. Ka Rīgas „Dinamo" toni tomēr nosaka leģionāri. Ka retais mūsējais, kas nokļūst citā KHL klubā, tur spēlē pirmo vai vismaz otro vijoli. Kā Mārtiņš Karsums, Oskars Bārtulis, Arturs Kulda vai savulaik Georgijs Pujacs.
Ir skaidrs, ka uz Sočiem, pat ja gribētu, savainojuma dēļ netiktu Oskars Cibuļskis. Zem liela jautājuma ir Jānis Sprukts un Gints Meija. Pat, ja būs veseli, vai būs arī formā. Neskaidrības ir arī ar Lauri Dārziņu, kam kaite kļuvusi hroniska, un šobrīd, tāpat kā Guntim Galviņam un Edgaram Masaļskim nav kluba. Tātad arī regulāras spēļu prakses. Pēdējā laikā savainojumi bijuši Kasparam Daugaviņam, Mārtiņam Karsumam, Ronaldam Ķēniņam, Georgijam Pujacam.
Cerams, ka melnajai joslai ir tikts pāri, jo mūsu hokeja apcirkņi nav rezervēm pārbagāti. Ko spēj un nespēj līderu dublieri, parādīja mačs ar Vācija II. Bet Vācija I nav kvalificējusies Sočiem...
Teds Nolans šīs spēles neredzēja un ir patālu no norisēm, kurās varētu gūt iespaidu par mūsējo varēšanu. Tomēr informācija viņam būs par katru kandidātu. Un arī bez tās ir skaidrs ne tikai Nolanam, ka Latvijai ziemas spēles beigsies nevis ar nosoļošanu atklāšanas parādē un pamāšanu savējiem ar roku, bet pēdējā mača pēdējā sekundē. Ka Latvijas hokejisti Sočos var izpildīt Gunāra Pastes uzdevumu, tas ir uzvarēt Šveici vai Čehiju, tikai tad, ja VISI un VISAS 60 minūtes, bet varbūt pat vēl vairāk, spēlēs ar 100 +10% atdevi. Tikai tā varēs kompensēt iztrūkumus meistarībā. Izspiest no visiem pēdējo sulu būs Nolana, ne Lipmana uzdevums. Lipmans spiedīs no Nolana. Un to viņš prot jau kopš laikiem, kad bija VEF futbola komandas priekšnieks. Lai veicas!
P.S. Dažs var jautāt – kāds te sakars ar riekstiem? Atbilde vienkārša – Nekāda. Varbūt vienīgi Lipmans par tiem zina vairāk.
