Izlases galvenais treneris Marians Pahars palika uzticīgs sev un arī pārsteidza, izdarot vairākas izmaiņas sākumsastāvā, salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm. Kaspars Dubra pamaz ir spēlējis "BATE" un viņu aizstāja Vitālijs Jagodinskis no Ukrainas "Hoverla". Lai arī galvenā doma bija par savu vārtu drošību, tomēr vairāk jaucēja nekā radītāja Aleksandra Fertova vietā tika ielikts Jānis Ikaunieks, kas var spēlēt arī uzbrukumā.
Var teikt, ka bija tikai viens uzbrucējs Valērijs Šabala, bet kāds varēja saskatīt arī trīs - vēl Ikaunieks un Deniss Rakels. Atbilde vienkārša - laukumā iet tie, ka dotajā brīdī vislabāk spēj realizēt treneru izstrādāto spēles plānu.
Līdz 66.minūtei ar plāna realizāciju veicās itin labi. Pirmajās divās minūtēs holandieši netika pāri centram. Kas zina, kā viss būtu, ja Jagodinskis aizsniegtos līdz centrējumam... Taču spēle ilgst 2x45 minūtes un bija gana ilgi brīži, kad bumba virpuļoja pa mūsējo soda laukumu. Glāba Andris Vaņins, palīdzēja vārtu stabs (pēc Sneidera sitiena).
Tomēr holandiešu pārsvars nebija nomācošs un epizodiski arī Latvijas izlasei sanāca pretspēle. Vissekmīgāk ar tās organizēšanu veicās Jānim Ikauniekam - varēja redzēt, cik daudz laba pusgads "Metz" rindās viņam devis. Ja vēl labāk piepalīdzētu Arturs Zjuzins, ja bumba labāk "pieliptu" Šabalam, ja savu ātrumu līdz galam realizētu Rakels, ja visu spēli savā līmenī noturētu Igors Tarasovs. Lai varētu cerēt uz brīnumu pret tādu izlasi kā Nīderlande, arī katram atsevišķi jārada mazs brīnums sevī un laukumā. Šoreiz brīnums izpalika, tāpēc spēles beigās tādu īstu uzslavu varēja veltīt tikai Ikauniekam un Vaņinam. Pārējie varēja nospēlēt labāk, tad varbūt arī nebūtu 0:2, kas izauga gandrīz no nekā. Tikai dažas minūtes pabijis laukumā, Džordžino Vijnaldums uz vietas apspēlēja Jagodinski un ir purngalu iebakstīja bumbu pašā vārtu stūrī. Tad laukuma vidū kļūdījās teju puse no komandas un 0:2. Jā, rezultāts loģisks, taču nav ne 0:6, pat ne 0:3. Tiesa, pirmie vārti pret oranžajiem joprojām jāgaida.
Var droši apgalvot, ka šis Pahara modelis būtiski atšķiras no tā, ko redzējām pirms gada, kad teju pusei pamatsastāva trūka spēļu pieredzes, vēl daži bija savainoti. Tagad visi spēlēja (un gana labi) klubos Ukrainā, Krievijā, Polijā, Francijā, Grieķijā.
Arī Latvijas čempionātā šobrīd līmenis ir spēris kaut nelielu, bet solīti uz augšu. Tajā pašā laikā vēl nav pamata iedomāties, ka pēc tik īsa brīža izlase uzreiz sāks rādīt brīnumus un vinnēs angļus, spāņus un Jānus (Huntelārus)... Labas komandas veidojas ilgstošā laika posmā. Tam vajadzīga pacietība un smags darbs. Vai tās pietiks? Redzēsim. Vai Paharu kāds nepārpirks? Cerēsim, ka vēl ne. Un apbruņosimies ar pacietību.
Pēc holandiešu uzvaras un čehu klupiena Reikjavikā intriga mūsu grupā tikai pieaugusi. Latvija uz trešo vietu vairs nepretendē, taču joprojām var būtiski ietekmēt vietu sadali grupā.
Piektdienas vakarā tika fiksēts sen nebijis gadījums Latvijas futbolā - visas biļetes uz maču jau labu brīdi pirms spēles bija pārdotas. Pēdējoreiz tāda ažiotāža, šķiet, bija pirms vēsturiskās cīņas ar Turciju. Skaidrs, ka visi gribēja klātienē redzēt, kā spēlē lielmeistari no Holandes. Taču savs nopelns arī Pahara puišiem, kas pēdējos divus mačus aizvadīja godam. Ļoti iespējams, ka arī ar 20 000 vietām tribīnēs būtu par maz. Kas vēlreiz apliecina, ka stadions daudz vairāk vajadzīgs futbolam nekā deju svētkiem.
Ja nu pēc diviem gadiem mūsu grupā trāpās angļi vai vācieši un atbrauks 5000? Ko tad? Rīgai visticamāk viņi aizbrauks garām un tai paredzētu naudu tērēs labākajā gadījumā Liepājā, bet sliktākajā - Tallinā. Pahars vai Ikaunieks stadionu neuzcels. Un labi, ka ir šādas spēles, kas atbildīgos (kaut vai virtuāli) kā kaķēnus paņem aiz čupra un iebāž degunteli piekakātajā kurpē.
Taču tas jau ir cits stāsts, kas kļūst par "Hameleonu rotaļām" līdzīgu seriālu.
