Kam rūp skrējēji?
Vai tas, ka katrs otrais latvietis piedzimstot pastalās un ar trejdeksni rokās, ir pietiekams pamats, lai nacionālā stadiona jautājums tiktu aktualizēts tikai tad, kad dejotājiem slīd kājas uz "Daugavas" stadiona futbola laukuma nelīdzenā seguma, ģērbtuvēs jāuzmanās, lai neuzkrīt apmetuma gabals uz galvas, bet tribīnēs nav daudz vairāk skatītāju vietu kā Dailes teātra Lielajā zālē? Pats par sevi saprotams, ka dziesmu svētki ir mūsu kultūras bagātība un avots, no kura smelties nacionālo identitāti, esību, avots, kas ne vienu vien "pasaules staigātāju" ir mudinājis atgriezties Tēvzemē. Tāpēc kopjams, tīrāms. Protams, ka jāmeklē ceļi un iespējas, lai dejotāji justos komfortabli, lai viņiem enerģija nebūtu jāšķiež papildkoncertos, jo arī bez tiem slodze reizēm ir kā padomju darba nometnēs.
Nupat Skolēnu dziesmu un deju svētku laikā kultūras ministre Dace Melbārde atkal aktualizējusi stadiona problēmu. Jo nav aiz kalniem 2018.gads, kad būs Latvijas simtgade, un arī tai par godu veltītie Vispārējie dziesmu un deju svētki. Dalībnieku skaita ziņā varētu būt nebijis pasākums. Būs ko turēt Mežaparka estrādei, bet "Daugavas" stadions, kāds tas ir tagad, nav cienīgs uzņemt šādu pasākumu. Skaidrs, ka kultūras ministrei vispirms rūp dejotāji. Kam rūp skrējēji? Galu galā - daļa latviešu piedzimstot arī ar šķēpu rokās!
Vispirms līdzeklis
Stadions nav tikai būve. Tas ir gan simbols, gan mērķis, bet, pirmkārt, līdzeklis. Līdzeklis, lai nodrošinātu iedzīvotājiem plašu fizisko nodarbību spektru. Īpaši visu sporta veidu pamatā - vieglatlētikā. Jo tieši tajā bērns iemācās skriet, lēkt, mest. Turklāt stadionā ar padomdevēju palīdzību to darīt pareizi. Jo vairāk stadionu, jo labāki apstākļi tajos, jo cilvēkos būs lielāka vēlme iet un darboties. Graustos, ar sliktiem celiņiem un sektoriem, ar gandrīz nehigiēniskām ģērbtuvēm un dušām ievilināt ir daudz grūtāk. Bet tieši tāds šobrīd ir "Daugavas" stadions.
Par apstākļiem ziemā (stadiona manēžā) vispār neizteikšos - ledus laikmets tiešā un pārnestā nozīmē. Tajā pašā laikā tā ir gandrīz vienīgā (precīzāk, viena no divām) vietām, kur arī ziemā vieglatlētiem Rīgā trenēties (otra ir tikpat aizvēsturiskā Rīgas Sporta manēža). Bet tieši Rīgā ir teju 90% studentu, kas ir visaktīvākie vieglatlēti, kam ziemas treniņos jāsalst. Par Rīgas vadību pēdējā laikā viss ir skaidrs - viņus daudz vairāk interesē nevis pilsētas infrastruktūra, bet lai labi ir arodbiedrībai LABA. Ielās caurumu arvien vairāk, toties mēram tetovējumi lielāki! Ar trijām renovētām kultūras būvēm desmit gados ("Ziemeļblāzma", Krievu teātris un, cerams, arī Mākslas muzejs) ir daudz par maz. Tāpēc arī mēram nekas cits neatliek, kā sumināt cīkstoni Anastasiju Grigorjevu no... Daugavpils, jo savējo sveicamo paliek arvien mazāk.
Protams, līdzeklis arī dažādu pasākumu rīkošanai. Vieglatlētikā sacensību spektrs ir ļoti plašs - no Latvijas jaunatnes čempionāta līdz Rīgas kausiem vai pat Eiropas čempionātam. Par Dimanta līgu vai pasaules čempionātu pagaidām nesapņosim. Ir arī mazāka ranga sacensības, kurās varētu piedalīties ne tikai dažas mūsu zvaigznes, bet arī viņu sekotāji. Tieši klātienē redzētais Jānis Lūsis sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados daudzus mudināja ņemt rokās šķēpus. Rezultātā mums ir gan olimpiskais čempions Dainis Kūla, gan olimpiskie medaļnieki Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals. Un gan jau būs vēl. Ja vien kāds kenijietis neapsteigs, jo tur tagad treniņapstākļi ir pat labāki.
Latvijas futbola izlasei gadā ir vismaz piecas spēles savā laukumā. Būtu laba arēna, varētu būt vēl vairāk. Bija taču lieliski nesenajā mačā ar Nīderlandi oranžo tūkstošus redzēt ne tikai tribīnēs, bet arī Rīgas krodziņos, viesnīcās un suvenīru veikaliņos! Mūsu klubi spēlē Eiropas kausos un arī reizēm varētu izmantot šo stadionu. Ja nu pretī gadās "Stuttgart" vai kas līdzīgs! Nupat uz Šauļiem, kur "Krouja" uzņēma "Jagiellonia", no Belostokas atbrauca kāds pusotrs tūkstotis fanu. Jelgavā viņiem būtu par šauru. Bet vēl ir regbijs, tagad arī loka šaušana, modernā pieccīņa, motokross, distanču slēpošana un virkne citu sporta veidu, ko var rīkot stadionā. Par koncertiem nemaz nerunājot. Un pats par sevi - arī Deju svētki!
Stadions kā būve var būt arī mērķis - izcila arhitektūra, kāda ir virknei olimpisko stadionu (Sidneja, Pekina) vai futbola arēnu ("Alianz Arena" Minhenē, "De Luz" Lisabonā, "Stadium of Light" Kārdifā utt.). Tie ir kļuvuši par pilsētu neatņemamu seju un ir arī tūristu apskates objekti.
Stadions ir arī simbols - valsts spējām un arī veselībai. Tas, kurš skrien, lec, vingro, agrāk vai vēlāk ar savu vai trenera padomu nonāks līdz atziņai, ka čipsi un kola veselīgam organismam nav tā labākā pārtika.
Tikai veselā miesā būs vesels gars!
Diemžēl Latvijā par stadiona nepieciešamību iedomājas nevis katru dienu, bet tikai Dziesmu un deju svētkos, kad dejotājam aizķeras vai paslīd kāja. Ir labi, ka vismaz tad, taču dejotāji stadionu izmanto tikai apmēram 15 dienas 10 gados - pa nedēļai lielajos un Skolēnu dziesmu svētkos. Vai nav mazs absurds attieksmē un domāšanā? Attieksmē pret tautas veselību, ko veselības ministrs Guntis Belēvičs nupat nodēvēja par katastrofālu. Tas, kas neder stadionā (kola un čipsi), labi der, datorā nogalinot kārtējo rēgu. Un pat ja tā ir futbola komandas uzturēšana virtuālajā vidē, lietas būtība nemainās. Šajā ziņā var būt arī atšķirība starp dejotājiem un dziedātājiem, jo viņiem mēģinājumos ir arī kārtīga fiziskā slodze, bet otriem vien tik, cik no nošu lapu turēšanas. Tālākais jau ir katra paša ziņā, jo arī skolās visi normatīvi ir likvidēti - tie traumējot bērnu psihi. Bet tiek piemirsts, ka tikai veselā un fiziski attīstītā ķermenī var būt īsti veselīgs gars, kuru nenomoka nekādi kompleksi.
Tāpēc bija arī ģībstošie ģenerālmēģinājumā un ne tikai tajā. Nav pat svarīgi, 50 vai 500. Diez vai nu to var norakstīt uz pūļa instinktu. Kur tad garantija, ka šī sindroma iespaidā nākamajos svētkos nenoģībs 5000? Skaidrs, ka šim atgadījumam (šoreiz pat nesauksim par negadījumu) ir daudzi cēloņi - vienam pārliekā slodze, otram negulētās naktis, trešajam nepietiekama paēšana (bet visiem pa prātam racionu nav iespējams izveidot!), ceturtajam ilgas pēc mammas... Vienreiz šai problēmai vajadzēja uzpeldēt virspusē, ko vēl vairāk kulminēja sociālie tīkli.
Tajos bija gan racionālas idejas, gan arī pavisam absurdas. Jā, pārāk līdzināties ķīniešu perfektajām līnijām mums varbūt arī nevajadzētu, taču aprobežoties ar divu dienu sabraukumu Rīgā, bet bez mēģinājumiem, arī nevajadzētu. Tieši izpildījuma augstā kvalitāte ir būtisks iemesls, kāpēc tauta laužas uz koncertiem un gūst lielu baudu. Pašdarbnieki lai uzstājas novada svētkos un priecē radus, draugus un kaimiņus, no kuriem tikai retais tiek uz koncertu Mežaparkā. Bet gan jau turpmākajās diskusijās izkristalizēsies pareizākais modelis, ko varēsim redzēt jau simtgades Dziesmu svētkos. Kurā daža laba virsdiriģenta ambīcijas tiks pakļautas sabiedrības interesēm un beigu beigās koncerts neieilgs 6,5 stundu garumā, nogurdinot gan skatītājus, gan dziedātājus, kuru fizisko sagatavotību jau raksturoja veselības aizsardzības ministrs.
Sākt vajadzēja vakar
Bet tas jau vairs nav par stadionu. Kas attiecas uz stadionu, tad uz kultūras ministres repliku sekoja arī visai zibenīga Izglītības un zinātnes ministrijas atbilde - "Daugavas" stadiona un teritorijas rekultivēšanai tikšot ieguldīti 47 miljoni eiro. Lieliski. Tikai, zinot visas projektēšanas un būvniecības iepirkumu procedūras, apstrīdēšanu ieskaitot, neredzu lielu varbūtību stadionu sakārtot līdz 2018.gada vasarai. Jo vēl jau arī jābūvē. Tagad gan to dara gana ātri. Tāpēc būšu priecīgs, ja kļūdīšos.
Un vēl - kā liecina līdz šim pieejamā informācija par šo projektu, no arhitektoniskā viedokļa nekas paliekošs tur nebūs, jo tie 47 miljoni nebūs tikai stadionam, bet arī citām būvēm. Arī plānotais vietu skaits tribīnēs (10 000) īsti neapmierinās ne Deju svētku rīkotājus, ne lielu futbola maču organizētājus (ja nu gadās Latvija - Anglija, Latvija - Vācija!), ne sapņotājus par Eiropas čempionāta vieglatlētikā uzņemšanu. Līdz ar to izskatās, ka īstais Nacionālais stadions būs nākamās simtgades darba kārtībā, kad varbūt tomēr sastapsies valsts, pašvaldības, Eiropas fondu un arī privātuzņēmēju intereses. Kad ieceres maciņā ieguls vismaz tāda pati summa, kā Stikla kalna (kas mistiski pārtapa par Gaismas pili ar vēl mistiskāku kroni smailē - veltījums Helēnai, vai?) būvē, un beidzot arī mums taps arhitektūras pērle. Tajā tad varēs rīkot minētos un vēl daudzus citus pasākumus, tajā dzīvība kūsās no rīta līdz vakaram vasarā un arī ziemā, tajā augs paaudze, kam ģībšana Dziesmu svētkus liksies kaut kas tikpat tāls, kā mums mēris un tuberkuloze.
