Pret Islandi Latvija spēli savā laukumā sāka teju vai ar sešiem aizsargiem. Trīs centrā Kaspars Gorkšs, Nauris Bulvītis un Kaspars Dubra. Malās Vladislavs Gabovs un Andrejs Kovaļovs, kas šajā ampluā izlasē debitēja. Savukārt vidējā līnijā bija Ritvars Rugins, kas nereti pildījis aizsarga funkcijas. Trīs no pamatsastāva (Gorkšs, Bulvītis un Aleksandrs Fertovs) pēdējā mēneša laikā nebija spēlējuši, uz rezervistu soliņa daudz vairāk sēdējuši nekā spēlējuši vēl četri (Aleksandrs Koļinko, Valērijs Šabala, Artjoms Rudņevs un Andrejs Kovaļovs). Savukārt Viktors Morozs izlases aptverē atgriezās pēc septiņu gadu pārtraukuma. Lūk, ar šādu kavu, kurā trumpju nebija, Marianam Paharam nācās mest cimdu Larsam Lagerbekam un Heimiram Halgrimsonam. Iepriekšējai statistikai un izlašu vietām FIFA rangu tabulā nebija nozīmes. Taču šoreiz viss notika atbilstoši loģikai - FIFA rangā 34.vietā esošā Islande bez ierunām apspēlēja Latviju (99.vieta).
Var jau teikt, ka viss ar kājām gaisā sagriezās pēc 55.minūtes, kad noraidīts tika Artjoms Rudņevs, jo tad vēl bija 0:0. Taču arī līdz tam Latvijas izlase pretinieku vārtu četrstūrī nebija trāpījusi ne reizi un visā spēlē to spēja tikai vienreiz.
Divu uzbrucēju vietā varēja būt arī četri. Bez sakarīgas darbības laukuma vidusdaļā nebija variantu, jo uzbrucēji dzīvoja bada maizē. Un tāda nu ir šībrīža situācija – Fertovs, Rugins, Morozs, pat tad, ja klāt pieliktu savainotos Arturu Zjuzinu, Oļegu Laizānu, Arti Lazdiņu, tālu atpaliek no tās vidējās līnijas, kas spēja ģenerēt uzvaras pret Turciju, Zviedriju, Poliju, Ungāriju un Portugālē neizšķirtu ar Vāciju. Vitālijs Astafjevs, Oļegs Laizāns, Andrejs Rubins, Imants Bleidelis ikdienā spēlēja pavisam cita līmeņa klubos un bija gatavi nopietniem pārbaudījumiem. Tāda ir realitāte, kas jāapzinās Paharam un faniem. Gadījuma pēc var uzvarēt vienu kauju, bet karu – ne.
Par Rudņeva noraidījumu būtu īpašs stāsts. Otrā kartīte varbūt arī bija negadījums, taču tieši pret šādiem gadījumiem – pleca augstumā paceltiem elkoņiem – tagad soģi vēršas bargi. Toties pirmā tika iedota pilnīgi pelnīti – par nesavaldību. Treneri no viņa varbūt arī prasīja „karstu sirdi”, taču prasīja arī vēsu prātu. Šoreiz prāts bija karstāks par sirdi un vārdu pārmaiņai ar islandieti drīz pēc tam sekoja arī nevajadzīgs pārkāpums, kas ieskandināja noraidījumu. Un tas savukārt ieskandināja smago zaudējumu.
Izlases galvenajam trenerim Marianam Paharam pat grūti ko pārmest – viņa rīcībā nav ne Lionela Mesi, ne Franka Riberī. Šoreiz nebija pat Aleksandra Cauņas un Artūra Zjuzina. Varētu būt tikai viena iebilde, ko esmu izteicis jau vairākkārt - mani grūti pārliecināt, ka Ivans Lukjanovs ir sliktāks par Aleksandru Fertovu. Lai arī viņš diez vai būtu spējis būtiski mainīt spēles gaitu. Kaut reizēm futbolā arī sīka nianse spējusi pagriezt upes tecējumu. Taču sastāvu izvēlas treneris, un viņš arī atbild par rezultātu. Tāpēc laikam jau droši var apgalvot, ka 10.oktobra vakars ir līdz šim melnākais trenera Mariana Pahara biogrāfijā.
Var piekrist izlases kapteinim Kasparam Gorkšam, ka islandieši nepārsteidza un spēlēja visai vienkāršu futbolu. Bet var arī iebilst – spēlēja tā, kā to ļāva pretinieks. Tā, lai gūtu drošu uzvaru. Neko vairāk rādīt viņiem nevajadzēja, jo pretinieks nelika risināt sarežģītākus rēbusus.
Tajā pašā laikā uz Latvijas spēlētāju fona ļoti labi varēja redzēt labu futbola skolu – visi islandieši prasmīgi apstrādāja bumbu, bija akurāti piespēlēs un gudri pārvietojās pa laukumu. Varēja redzēt, ka britu futbols viņiem ir asinīs, ne tikai no agras bērnības to vērojot TV ekrānos, bet arī labu treneru ieskolots un tālāk attīstīts. Varēja redzēt labu futbola kultūru.
Kaut arī liepājniekiem varbūt gribējās, lai jau šajā spēlē laukumā tiek arī viņu jaunais talants Jānis Ikaunieks, tomēr labi vien ir, ka viņš palika rezervē. Pārāk skumjas būtu debijas atmiņas un neko daudz viņš nebūtu varējis izmainīt. Pat Pahars labākajos gados ne...
Pat ja arī statistika melo, tad tikai nedaudz – maču pret Islandi klātienē vēroja 6354 skatītāji un desmit minūtes pirms tiesneša pēdējā svilpiena balsoja ar kājām. Pirmdienas vakarā būs labi ja puse no tā. Jo piektdienas maču negribas atcerēties ne rezultāta, ne spēles kvalitātes ziņā. Bet fakts, ka otrā puslaika vidū traumas dēļ laukumu bija spiests atstāt... galvenais tiesnesis Roberts Šergenhoflers, paliks vien kā kuriozs. Par to papildu punktus neviens nenopelnīja.
Sestdien „Euro 2016” kvalifikācijas spēlēs fiksēta ja ne sensācija, tad pārsteigums gan – Varšavā 56 934 skatītāju klātbūtnē Polija ar 2:0 apspēlēja pasaules čempionus vāciešus. Pirms 30 gadiem tas pat nebūtu pārsteigums (kaut poļi vāciešus līdz šim vāciešus nekad nebija pieveikuši!). Taču pēdējās desmitgadēs Polijas futbolisti pat reti kad tikuši uz Euro finālturnīru. Statistika gan liecina par pilnīgu Vācijas dominanci: bumbas kontrole 38:62, stūra sitieni 0:6, sitienu pa vārtiem 4:22, trāpījumi vārtu četrstūrī 3:8... Taču tik un tā tablo skaitļi tik ātri neaizmirsīsies – 2:0! Var uzvarēt arī tā!
Tā nu sanāks, ka pirmdienas vakarā „Skonto” stadionā tiksies komandas, kas grupā ieņem pēdējo un priekšpēdējo vietu – Latvija un Turcija. Tās pašas komandas, kas pirms nepilniem vienpadsmit gadiem play-off mačos cīnījās par ceļazīmi uz „Euro 2004”. Tiesa, spēlētāji laukumā būs pavisam citi. Un abām komandām būs arī līdzīgas problēmas – pietrūks tepat vai puses no pamatsastāva, spēlei nākas gatavoties nospiestā garastāvoklī – pēc zaudējumiem. Turkiem vēl klāt nāk pārlidojums uz Rīgu, toties viņiem daudz labāki kvalitatīvu futbolistu rezervju apcirkņi. Zaudējums vai neizšķirts abas komandas tikpat kā izsvītros no kandidātu pulka cīņā par ceļazīmi uz „Euro 2016”. Variantu paliek arvien mazāk.
