Arturs Vaiders: Pagalam neizteiksmīgi

Latvijas futbola izlase 2015.gadu noslēdza ar 0:1 zaudējumu pret Ziemeļīriju, kas 2016.gadā spēlēs Eiropas čempionāta finālturnīrā. Jā, jā, pretinieki bija gana respektabli - 29.vieta FIFA reitingā, kvalifikācijas turnīrā bija apspēlējuši grieķus un ungārus, tāpēc zaudējums it kā likumsakarīgs.

Bet vēl likumsakarīgāku to padara sausā statistika: bumbas kontrole 62:38, sitieni pa vāriem 14:2, tajā skaitā vārtu četrstūrī 7:1, stūra sitieni 5:3. Viss ziemeļīru labā. Līdz ar to viss ir loģiskāk par loģisku. Lai arī laukuma saimnieki, kā jau pārbaudes spēlē, nerādīja neko pārdabisku, Latvijas izlases sniegumu citādi kā par neizteiksmīgu nosaukt nevar. Skatoties, kā bumbu kontrolē pretinieki, bīstamas situācijas pie viņu vārtiem nevar izveidot.

Vēsturiska atkāpe. Ziemeļīrijas izlasei Latvijas futbola vēsturē jau ir paliekoša vēsture. Tā ir pirmā respektablā komanda, pret kuru mūsējiem pēc neatkarības atjaunošanas ir izdevies gūt panākumu. Tas notika tālajā 1995.gadā un vēl “Windsor Park” stadionā. Turklāt laikā, kad Latviju un arī Latvijas Futbola federācijas maciņu bija izpostījusi “Banka Baltija” krīze. Maciņš jau bija tukšs, bet vēl bija jānokļūst no Lisabonas, kur tika zaudēts ar 2:3, uz Belfāstu. Labi, ka tad bija vīri, kam kabineta stūrī bija maiss ar naudu... Galarezultātā Latvija, pateicoties Armanda Zeiberliņa un Vitālija Astafjeva vārtiem, guva uzvaru. Pirms tam vērtīgākie bija neizšķirti 0:0 ar Dāniju un Spāniju. Līdz šim mačam abas komandas bija tikušās sešas reizes un uzvaru bilance 4:2 salinieku labā.

Latvijas izlasē, salīdzinot ar pēdējām spēlēm, tomēr bija gana būtiskas izmaiņas. Aizsardzībā nelielu savainojumu dēļ malā palika Kaspars Dubra un Vitālijs Maksimenko (vai vispār viņi  bija jāizsauc uz šo maču?), kurus aizvietoja Vitālijs Jagodinskis un britu futbolu labi iepazinušais Antons Kurakins. Vidējā līnijā nebija Aleksandra Cauņas, tāpēc vienlaikus laukumā tika Igors Tarasovs un Oļegs Laizāns. Savukārt uzbrukuma smailē tika izvirzīts Eduards Višņakovs, kas sākumsastāvā pie teikšanas bija ticis maz. Diemžēl arī šoreiz vairāk skraidīja bez bumbas, jo vidējā līnija izskatījās gaužām nevarīga gan aktivitātes, gan piespēļu precizitātes ziņā, tāpēc bumbas kontrolē izteikti dominēja mājinieki. Labākā epizode mūsējo izpildījumā bija pat ne vienīgais trāpījums vārtu četrstūrī, bet tad, kad pēc kādām desmit piespēlēm soda laukumā pie sitiena nokļuva Arturs Zjuzins, taču tālāk par atvēzienu netika. Pārsteidzoši apjukuši Latvijas futbolisti izskatījās sānu iemetienos, pēc kuriem bumba tūdaļ nonāca pie pretiniekiem.

Tas, ka neizteiksmīgu sniegumu rādīja Zjuzins, nebija liels pārsteigums, jo Orenburgas klubā spēlē maz, bet tikpat bāls bija arī Deniss Rakels, kas “Cracovia” rindās ir līderis un spēlē spoži. Vēl varētu saprast, ka spēki zuduši “vietējiem” spēlētājiem,  kam sezona galā, taču sākuma vienpadsmitniekā tādi bija tikai divi (skontietis Aleksejs Višņakovs un ventspilnieks Oļegs Laizāns). Pārējiem sezona ir pilnbriedā. Tajā pašā laikā Jagodinskis pamanījās divreiz gana bīstami uzsist pa saviem vārtiem un kā pirmais  “iesvētīja” izlases debitantu Pāvelu Šteiboru. Latvijas faniem gandrīz vienīgais patīkamais brīdis bija Artjoma Rudņeva atgriešanās izlasē un viņa bīstamais sitiens spēles izskaņā.

2015.gada bilance: neizšķirti 4, zaudējumi - četri.

Ja pēc neizšķirtiem ar Turciju, Čehiju, Ukrainu skats uz Latvijas izlasi kļuva arvien cerīgāks, tad divi pēdējie zaudējumi (Kazahstānai un Ziemeļīrijai) jūtami vairojuši piesardzību, kas jau robežojas ar pesimismu. Taču līdz 2016.gada septembrim laika vēl gana, un Marians Pahars vēl var paveikt daudz. Nav jau variantu ne viņam, ne faniem, kas joprojām cer.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti