Arturs Vaiders: «Otkatu» un strausu morāle

Sākot no Valsts prezidenta Melngalvju namā un beidzot ar Napoleonu Aptiekas ielā vai otrādi - tagad vai ikvienam par Zolitūdes traģēdju ir savs viedoklis.

Tā nav Irāka, tā ir Zolitūde

Kad Indijā sagrūst māja un iet bojā simti, kad Irākā vai katru dienu sprāgst bumbas un iet bojā 24, 48, 32... – tas šeit šķiet tikai fakts. Kad Zolitūdē sagruva veikals un ir jau vismaz 54 bojāgājušie, tā ir traģēdija. Bērniem, kam vienā mirklī „pazuda" abi vecāki, sievai, kam vairs nav vīra un meitas, tā ir vairāk nekā traģēdija. Tajā pašā laikā visiem mums tas ir arī patiesības mirklis. Pirms iet tālāk, lai apstātos, atvērtu baznīcas durvis, padomātu, ieskatītos spogulī. Atvērtu vārtus uz sirdi. Ļautu, lai tā asiņo.

Arī pašattīrīšanās mirklis. Katram atsevišķi un valstij kopumā. Katrs atsevišķi uzreiz valsti mainīt nevaram. Bet varam sākt ar sevi. Zobu tīrīšanu mums jau mācīja. Padomdevējs tagad apsaimnieko vekseļus, tāpēc nav labākais piemērs. Arī baznīcas baušļus var nobuldozerēt. Tāpēc, kā to darīt, ir katra individuāla izvēle. Tomēr ļoti gribētos sagaidīt daudz lielākas atklāsmes par tām, kas pēdējās laikā dzirdētas.

Mēs gana labi zinām, kas un kā notika. Vēl nezinām, bet mēģinām tikt skaidrībā, kāpēc tā notika un kas vainīgs. Arī 54 dzīvības nav pamats, lai rīkotu linča tiesu, taču ir vairāk nekā pamats, lai noskaidrotu detaļas un arī vainīgo vārdus. Lai citreiz tas neatkārtotos, jo arī sodi ir preventīvi pasākumi. Šeit vai kur citur. Pasaule, globalizējoties, kļuvusi maza un jāmācās ne tikai no savām, bet arī citu kļūdām. Citiem no mūsu kļūdām.

Esam samaksājuši arī par tām kļūdām, ka par tempļiem kļuvuši lielveikali, ka pielūdzam „Boss" un „Christian Dior". Tajā pat laikā priecājamies, ka šie tempļi novembra tumšajā laikā dod gaismu un siltumu ne tikai bezpajumtniekiem. Ka piens, šņabis, Viagra, Lego un petroleja ir turpat blakus. Katrai lietai ir vismaz divas puses.

Veikals būtu slēgts, dzīvotu laimīgi

Vēl tiek skaidrots, vai vainīgs betona vai metāla „nogurums", vai grunts īpatnības.

Tomēr tik un tā paliks cilvēciskais faktors, kuru priekšplānā izvirzīja alkatība, bezatbildība, vienaldzība.

Traģēdiju neizraisīja kāds viens "force majore" – zemes seismiskās svārstības vai meteorīts, - bet apstākļu kopums. Izmaiņas sākotnēji paredzētajās konstrukcijā un materiālos, ugunsgrēks celtniecības stadijā, brāķis darba procesā, nepietiekama kontrole, darbu sadalīšana divos posmos, nepārdomāta darba organizācija otrajā posmā (kaut vai nevienmērīga būvmateriālu izvietošana uz jumta), ilgstošs lietus, brīdinājuma signālu neņemšana vērā... Kā no tā varēja izvairīties?

Te īsti vietā būs īss būvinženiera Jāņa Lancera citāts: „... ja tiek veikti darbi, starp būvdarbu vietu un cilvēkiem ir jābūt vismaz diviem līmeņiem, jo būvniecība ir paaugstinātas bīstamības nozare. Tagad bija tikai viens līmenis – apakšā iepērkas cilvēki, uz jumta darbojas celtnieki. Veikalu vajadzēja slēgt, ja virs tā notika būvdarbi! Būvvaldei vajadzēja uzraudzīt, ka projektu nedrīkst īstenot, ja apakšā atrodas cilvēki. Var jau būt, ka tagad pēc likumdošanas viss bija kārtībā, bet bojāgājušie ir, un tie ir uz viņu sirdsapziņas."

Kā redzams, viss ir tik vienkārši, cik sarežģīti. Ja būvdarbu laikā veikals būtu slēgts, sagrūstot jumtam, upuru nebūtu. Ja būtu 1 vai 2, sabiedrība tos pat īsti nepamanītu, kā nemanīja „Liepājas metalurgā" vai kādā citā būvobjektā bojāgājušos. Līdz ar to tieši šeit meklējama tā krāsniņa, no kuras sākt dejot. Atšķetinot, kas ierosināja, ka var būvēt un vienlaikus turpināt biznesu, kas deva atļauju, kas saskaņoja. Respektīvi, kādi paraksti uz šiem dokumentiem, tie arī ir galvenie vainīgie. Jo, ja nebūtu atļaujas būvēt, tur nekas slikts nenotiktu (tālākais jau būtu spekulācijas – ja uz pabeigta objekta uzsnigtu bieza sniega kārta, jumts arī varētu neizturēt). Tagad, protams, ka līdzatbildīgi būs arī būvnieki, varbūt arī celtniecības materiālu piegādāji, būvuzraugi utt. Bet, jo vairāk atbildīgo, jo grūtāk nonākt līdz patiesībai. Aiz restēm labprātīgi grib sēdēt tikai retais.

Diskusiju vērtas ir arī dažu personu atklāsmes, kas šajās dienās aplidojušas sociālos medijus. Piemēram, bijušais būvinženieris Ivars Kupiansky dalās informācijā, kā top nozīmīgas un arī mazāknozīmīgas sabiedriskas būves. Vai Aigara Ķūrēna atmiņas, kā viņš piedalījās tieši Zolitūdes "Maxima" celtniecībā.

Tikai žēl, ka arī šis vāks ir atrasts jau pēc bērna iekrišanas akā. Ar lielāku drosmi varbūt varēja glābt dzīvības, bet tagad labi ja varēs aizrakties tuvāk patiesībai. Bet varbūt tieši otrādi – tas ir mēģinājums novirzīt „rakšanu" pavisam citā virzienā, smaili vēršot tikai pret celtniekiem, kas, lai arī ļoti svarīgs, bet ir tikai viens no ķēdes pēdējiem posmiem.

Ilgu laiku diskutētās izmaiņas Būvniecības likumā, kam bija smagsvara lobiji visos gaiteņos, tika pamatotas ar birokrātisko šķēršļu mazināšanu. Bet beigās pārvērtās par „dajoš strane ugļa, hotj melkova, ho do ..." un drīzāk ir vērstas uz kvantitātes ne kvalitātes nodrošināšanu. Galvenos bīdītājus nav grūti atrast. „Re&Re" šoreiz ir uz paneļa, taču problēma jau nav tikai vienā firmā, bet visā nozarē. Arī „LNK" grupā...

Kā, lai te neatsauc atmiņā arī nesenās diskusijas par uzturēšanās atļaujām, pret kuru kvotām tik aktīvi iebilda gan nekustamo īpašumu tirgotāji, gan būvnieki. Sakarība diezgan redzama – būvnieki, lai apmierinātu iespējamo pieprasījumu, reizēm spiesti šturmēt, kvalitāti upurējot kvalitātei. Jo ir taču iespēja nopelnīt uz „biezo" krievu rēķina! Rezultāts ir tāds, kāds ir.

Kā cimds ar roku?

Šādas traģēdijas liek uz lietām un to sakarībām paskatīties arī no cita rakursa.

Nav jābūt Finkam, lai apgalvotu, ka šajā adventes mēnesī „Maxima" nebūs mūsu iecienītākā iepirkšanās vieta. „Maximu" patiešām gaida grūti laiki gan klientu attieksmes, gan paredzamo kompensācijas tēriņu ziņā. Tomēr tam nevajadzētu kļūt par ķīli latviešu un lietuviešu attiecībās. Ne jau Nerius Numavičs būvēja, uzraudzīja, būvvaldē parakstīja, uz jumta kaudzē krāva bruģakmeņus. Arī menedžmentā pārsvarā taču bija vietējie... Pratīsim stoiciski uzņemties atbildību, nevis novelsim to uz citiem. Bet darba apstākļi „Maximā" jau sen bija zināmi, tikai visi nezin kāpēc klusēja.

Daudzi būs ievērojuši, ka jau gadu Rīgas ainavu izdaiļo dīvains pustilts pāri Daugavgrīvas ielai, uz kura lieliski varētu filmēt klipu „Autobuss uzbrauc debesīs". Runā, ka vēl treknajos gados bijušās Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorijā „Maxima" bija iecerējusi Rīgas "Akropoli". Pēc Viļņas piemēra. Un Rīgas Dome, pārbūvējot ielu tīklu šajā rajonā, laikam jau centās izdabāt perspektīvajai būvei. Par 20% vai cik, gan jau varbūt tagad arī uzzināsim. Tomēr tilts jau gadu ir apstājies pusceļā un runā, ka "Akropole" tagad esot iecerēta Rumbulā. Tātad tilts var nebūt vajadzīgs. Taču līdzekļi tam ir iztērēti, un interesanti būtu uzzināt – cik? Tāpat kā - cik daudz tika atvēlēts ērtai piebraukšanai pie Šeflera torņiem? Ceļu darbi divi gadu garumā bija gana iespaidīgi, taču transporta eksperti atzīst, ka jūtamus uzlabojumus kustības uzlabošanā no Pārdaugavas uz centru un otrādi iztērētie miljoni nedošot.

Vēl ir daudz, pārāk daudz taisnošanās. Ka tik ne es. Ne manējie... Šoreiz varbūt arī ne, bet rīt tavējie var gulēt zem citām drupām.

Tieši šīs tavas nolaidības un bezatbildības dēļ.

Amatpersonu reakcija

Interesanti bija pavērot arī dažu amatpersonu paustos viedokļus šajās krīzes dienās.

Ļoti skarbs bija Valsts prezidents, Zolitūdes traģēdiju salīdzinot ar masu slepkavību. Neapzinātu. Tikai dzenoties pēc peļņas. Tomēr 54 upuri tam dod pamatu. Gan ar dažām iebildēm. Piemēram, ir izskanējusi kritika, kāpēc Latvija noraidīja kaimiņvalstu glābēju palīdzību, jo viņiem lielāka pieredze un labāks tehniskais aprīkojums. Krievija būtu atsaukusies uz Valsts prezidenta palīdzības lūgumu. Vai viņi te būtu klāt ļoti operatīvi un spētu glābt ko vairāk, tas ir cits jautājums. Prezidents nezin kāpēc no saviem augstumiem neiejaucās. Vēl tikai konstatēja nepilnības būvniecības likumdošanā. Uz ko jau arī saņēmis alaverdi – kad sākās Zolitūdes „Maxima" būvniecība, Saeimas Tautsaimniecības komisiju, kas atbild par šo likumu, vadīja Andris Bērziņš. Tas pats, kas tagad ir Valsts prezidents. Atliek vien cerēt, ka viņš droši turēs roku uz izmeklēšanas procesa pulsa, nesamierināsies ar faktu konstatāciju un rezultāti būs ātri.

Operatīvs bija iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Jau ceturtdienas vakarā bija traģēdijas vietā. Bet piektdien pēkšņi paziņoja, ka zināmi vainīgie, kas ir būvfirma „Re&Re". Taču šajā ziņā viņu jau bija apsteidzis Rīgas mērs Nils Ušakovs, kas turklāt atradās atvaļinājumā un ne Latvijā. Tāpēc informāciju guva no tvītiem un baumām. Tomēr tas netraucēja izdarīt fundamentālus secinājumus. Vainīgi būvnieki, un tūdaļ sāksim pārbaudīt visus „Re&Re" celtos objektus. Nākamajā dienā viņš jau īstena feodāļa stilā paziņoja, ka Zolitūdes „Maxima" tikšot nolīdzināta, tur tikšot veidots memoriāls (interesanti, cik ha platībā?). Vēlāk gan to pārcēla uz Meža kapiem speciālas alejas veidā (tiesa kas tiesa, piemiņas vietu šīs traģēdijas upuriem, iespējams, vajag). Un jau dzīrās arī brucināt veikala galā esošo māju, no kuras daudz kas arī aizsākās. Naids pret to ir, taču šis jau drīzāk būtu populistisks, ne likumīgs solis. Zīmīgi, ka drīz pēc tam, kad mērs bija nosaucis vainīgo, to vēl reljefāk centās izgaismot Nils Sakss. Nu, protams, viņš, ne mēnestiņš, jo tieši viņš ir Domes rupora „Tava Rīga" redaktors!

Pirmais sitiens – pa "Re&Re"
Kāpēc uzreiz bija tik enerģisks uzbrukums „Re&Re"? Vai lai novērstu aizdomu ēnu, ko advokāts Gobzems bija uzklājis Rīgas būvvaldei? Protams, protams, mēra vai viņa vietnieka parakstu un saskaņotiem dokumentiem nebija. Toties viņi taču varēja būt pauduši atbalstu šiem projektiem, kas vērsti uz rīdzinieku dzīves līmeņa celšanos. Tik tāds smalks mājiens, ka jāparaksta. Visiem būs labāk!

Protams, ka uz šādu un līdzīgu objektu tapšanas procesu zīmogu uzspiež arī lielo būvkompāniju dempingošana. Pēc tam nākas savilkt jostas. Tad vēl zaudētājiem iespējams konkursu noprotestēt, kas procesu paildzina un nereti noved pie šturmēšanas ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā tas patiešām ir un pavisam neveicina būves kvalitāti. Bet nezin kāpēc visa tā aizsegā nemaz netiek runāts par šīs problēmas pelēko zonu un tās kardināliem. Viņi joprojām ir aiz kadra. Joprojām taču eksistē nebūt ne mistiskie Mr., joprojām turpinās runas par 20% un pat vairāk. Tātad nebūt ne mistiskie procenti, kas jāatskaita no katras tāmes, ir realitāte? Vai tikai baumas? Bet objekts jāpabeidz par katru cenu. Ar tiem līdzekļiem, kas palikuši. Tāpēc taupa uz materiāliem, taupa uz darbaspēku, taupa uz darba drošību. Līdz šim visi klusēja, jo baidījās, ka zaudēs pasūtījumus, zaudēs darbu. Varbūt tagad, kad ir izdzēstas 54 dzīvības, kad pašiem saulrietu var nākties skatīt caur restotu logu, beidzot ierunāsies sirdsapziņa? Citādi upuri būs bijuši velti un viņu piemiņai var celt vienalga kādus memoriālus. Viņi nekad nepiedos.

Ir taču jau viens skaļš skandāls Būvvaldē. Šoreiz, kā izskatās, ar asarīti Janitu II diez vai pietiks. Līdakas joprojām peld un barojas. Vai vismaz mierīgi bauda dzīvi. Mūsu spēkos ir radīt apstākļus, lai miegs viņiem tagad ilgi nenāk. Varbūt tieši šis laiks būs labs stimuls pašattīrīties un attīrīt telpu, kurā dzīvojam. 54 upurus tas neuzceltu, taču arī viņi to novērtētu. Jo reiz visi atkal būsim kopā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti