Sanāca divi gana smagi zaudējumi – pret Zviedriju izbraukumā 23:33 un pret Slovēniju Dobelē 28:39, principā pārsvītrojot izredzes uz otro vietu grupā (teorētiskos variantus nav vērts uzskaitīt). Vai tiešām gana pieredzējušais Vikštrēms bija tik naivs un nenovērtēja pretiniekus un pārvērtēja savējos? Ar savējiem varēja arī visādi gadīties, jo no Austrijas daudz kas var izskatīties ne gluži tā, kā ir dabā, bet visu sastāvu kopumā viņš ieraudzīja un redzēja, ko tas prot, tikai Zviedrijā. Taču pretinieku līmenis gan bija zināms – abas ir Eiropas labākā desmitnieka komandas, kas gana regulāri spēlē Eiropas, pasaules čempionātu finālturnīros un abām ir arī olimpiskā pieredze.
Slovēņi pēdējā pasaules čempionātā bija ceturtie, bet zviedri iepriekšējā – trešie un 2012.gada olimpiskajās spēlēs otrie. Abas komandas nākamā gada janvārī atkal cīnīsies par pasaules zeltu. Vismaz piedalīsies cīņā. Arī Slovākija Eiropas rangā ir augstāk par mums (8.Slovēnija, 13.Zviedrija, 19.Slovākija, 24.Latvija). Tiesa, rangs pilnībā neataino pašreizējo situāciju, jo ir veidots, summējot rezultātus vairāku gadu garumā. Mūsu komandas cīņas gara un optimisma uzturēšanai, protams, varēja arī solīt, tomēr labāk bija to būtu bijis darīt tā paklusām. Lai justu stabilu pamatu zem kājām, nevis dzīvotu ilūzijās.
Abas spēles ar tik respektabliem pretiniekiem parādīja atšķirību „līgās”. Gan attiecībā uz spēlētājiem, kādās tie spēlē, gan uz izlases spēli kopumā.
Pretinieku rindās vai visi spēlē Eiropas čempionu līgā un spēcīgos čempionātos, bet no mūsējiem tādā rangā var ielikt tikai divus – Aivi Jurdžu un Daini Krištopānu. Trešā – Evara Klešnika šoreiz nebija un viņa trūkums aizsardzībā bija vairāk nekā jūtams, ko visai uzskatāmi apliecina 39 pret Slovēniju ielaistie vārti. Tiesa, sava vainas daļa te pienākas arī vārtsargiem – Vikštrēms izmēģināja visus trīs, un neviens īsts glābējs nebija. Te nu ar baltu skaudību atcerējos, kādu sniegumu Francijas izlases vārtos Londonā un Pekinā rādīja Tjerī Omejers. Tāds vīrs patiešām ir puse no komandas un tad arī laukuma spēlētāji var darboties atraisītāk. Pirmkārt pateicoties viņam, francūži kļuva par olimpiskajiem čempioniem gan 2008., gan 2012.gadā. Mūsējiem šīs atraisītības pietrūka, tāpēc vārti pārsvarā tika gūti individuālo centienu rezultātā.
Taisnība arī tiem, kas teic - kādas kombinācijas var noslīpēt, ja spēlētāji kopā sanāca tikai nedēļas sākumā? Jā, kopā viņi ir spēlējuši arī agrāk, bet ne saspēlējušies. Atšķirībā no zviedriem vai slovēņiem, kas ilgstoši gatavojušies Eiropas un pasaules čempionātu finālturnīriem, aizvadījuši daudzas pārbaudes spēles, bet vislielāko pieredzi guvuši tieši izšķirošajās cīņās, kad vislabāk redzama kļūdas cena. Tāpēc arī veidojas tik dažādu „līgu” izlases. Piemērām slovēņu malējie pēc labi izspēlētām kombinācijām guva 11 (2 no 7 m atzīmes) vārtus, mūsējie – 8 (2 no 7 m), slovēņi izpildīja sešus, mūsējie tikai divus 7 m soda metienus, kas arī pārsvarā rodas, pārtraucot kombināciju pēdējā fāzē. Jā, patiešām var tikai apbrīnot, ka šī mazā Eiropas valsts spēj izveidot ļoti konkurētspējīgas izlases ne tikai handbolā, bet arī basketbolā, volejbolā, futbolā, ūdenspolo un pat hokejā! Atrašanās pašā Eiropas centrā ir svarīgs faktors, bet ne vienīgais un būtiskākais.
Patīkamākais, ko šī Latvijas handbola izlase (arī vairāki iepriekšējie modeļi) pagaidām spējusi dot – atvedusi saviem skatītājiem gandrīz visas Eiropas labākās izlases – no ranga pirmā desmitnieka Rīgā nav bijušas vienīgi Dānija un Serbija, bet bijušas Vācija, Islande, Slovēnija, Ungārija, Horvātija, Francija, nedaudz agrāk arī Spānija, Polija.
Arī valsts himnu puiši dzied ar dvēseli un tā arī cenšas spēlēt. Kā sanāk, tā jau cita lieta, jo atšķirība meistarībā novelk robežšķirtni. Tāpēc atliek vien cienīgi nospēlēt (ar vienu punktu divās spēlēs vairs nepietiks!) pret apmēram savas līgas pretinieku Slovākiju.
