Tiesnešiem olimpiskajās spēlēs ir "sava dzīve” – viņi mīt nevis olimpiskajā ciematā, bet viesnīcās, lai ceļi ar sportistiem krustotos tikai sporta arēnās. Speciālas samaksas par darbu nav, bet tiek piešķirta dienas nauda. Toties olimpiskais ieraksts ir ļoti nozīmīgs katra tiesneša karjerā.
To apstiprina arī Gaļina Marjina: „Pēc atgriešanās no Pekinas pie sevis nodomāju, ka tiesāt olimpiskās spēles ir tāds gods, ka darīšu visu, lai šo sapni varētu piepildīt vēlreiz. Man izdevās.”
Šoreiz mākslas vingrošanas sacensības tiesāja pilnīgi neitrāli tiesneši. No valstīm, kuru sportistes Londonā nestartēja. „Konkurence mums bija liela. Atšķirībā no citām sacensībām, te bija tikai viena tiesnešu brigāde un es iekļuvu starp 12 labākajiem un piedalījos medaļu sadalē. Tāpēc tiesājām gan individuālās sacensības, gan grupu vingrojumus un tikpat kā bez pretenzijām. Teikšu godīgi, tiesāšana ir augusi līdz ar vingrotāju meistarību. Arī organizatoriski spēles bija augstā līmenī. Vienīgais mīnuss, ka vingrotājas nedzīvoja olimpiskajā ciematā, jo no tā līdz „Wembley arena” ceļā paietu vismaz divas stundas. Tāpēc īstu olimpisko gaisotni laikam tomēr neizjuta. Bet mēs gan. Spēļu noslēgumā tiesnešiem bija vietas tribīnēs un iespaidi ir lieliski. Pat dejojām. Klātienē noskatījos arī bīčvolejbola pusfinālu. Jāņa Šmēdiņa tante man reiz bija priekšniece. Tāpēc divkāršs prieks par puišu panākumu.”
Pēc četriem gadiem olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro Gaļina Marjina daudz labāk par sevi gribētu redzēt mūsu vingrotāju Jeļizavetu Gamaļejevu. „Ļoti talantīga meitene. Ceru, ka īstenos mūsu kopējo sapni, jo tas būtu jauns solis Latvijas mākslas vingrošanā.”
„Pirms sākt darbu, mūs ieveda tumšā zālē un teica, lai katru reizi, liekot atzīmi, paturam prātā, ka neesam galvenie. Paši svarīgākie ir vingrotāji un jācenšas maksimāli objektīvi novērtēt viņu sniegumu. Lai labākais kļūst par čempionu,” darba sākumu olimpiskajās vingrošanas sacensībās atceras Arturs Mickevičs.
„Vingrošanā tiesnešu bija tik daudz, lai nodrošinātu raitu sacensību norisi, toties darbs bija katru dienu, kad risinājās sacensībās. Man jau ir pieredze un iepriekšējās sacensībās iekarota reputācija. Esmu vērtējis vingrojuma sarežģītība, bet šoreiz liku atzīmes par izpildījumu – brīvajās kustībās, līdztekās un uz stieņa. No slodzes viedokļa krietni smagāk bija pērn pasaules čempionātā, kur notika cīņa arī par olimpiskajām ceļazīmēm. Toties, kad Londonā notika medaļu sadale, morāli jau bija sarežģītāk. Olimpiskajai medaļai tomēr ir cits svars. Pēc katras sacensību dienas vērtēju arī sevi. Par individuālajām sacensībām varu droši likt roku uz sirds - nevienu punktu simtdaļu nemainītu. Komandu sacensībās, kā brīžiem šķita, reizēm ieslēdzās sirds un smadzenes aizgāja otrajā plānā. Arī tiesneši ir cilvēki. Taču vērtējumu tas būtiski neietekmēja. ”
Arturs Mickevičs var salīdzināt, kā vingrošana mainījusies 12 gadu laikā: „Šoreiz bija mazāk zvaigžņu, toties vidējais līmenis ir izlīdzinājies. Tādu līderu kā Ņemovs šobrīd nav. Igoram Vihrovam, lai kļūtu par čempionu, vajadzēja apsteigt veselu plejādi vingrotāju ar vārdiem.
No tiesāšanas viedokļa ir virzība uz aizvien lielāku objektivitāti. Korupcijas nav, tomēr cilvēciskais faktors tāpat paliek. Ja kādai tiesnešu brigādei ir simpātiskāks viens vai otrs vingrotājs, tad viņam ir paveicies. Tāpat ir iespēja kaut mazliet palīdzēt savējam.”
Arī vingrošanā tiesneši dzīvoja netālu no sacensību arēnas. „Redzējām tikai savu sporta veidu. Labi, ka, pateicoties Igoram Vihrovam, izdevās paciemoties ciematā. Kā trenerim spēlēs noteikti bija interesantāk. Toreiz Sidnejā biju jaunāks un arī sajūsma par visu bija lielāka. Dzīvojām olimpiskajā ciematā, dzīve apkārt kūsāja. Mēs izbaudījām un bijām lepni, ka esam Latvijas delegācijā. Tiesneši no visa ir it kā nomaļus.”
Oļegs Latiševs iekļuva 30 „izredzēto” pulkā, kas tika izvēlēti no 1000 FIBA Starptautiskās kategorijas tiesnešiem.
"Bija visai daudz tiesnešu no valstīm, kas nespēlēja olimpiskajā turnīrā – es, slovēnis, divi itālieši, soms. Te liels ir mūsu skolotāja Ainara Pogas nopelns, jo viņam izdevies izaudzināt spēcīgu tiesnešu paaudzi,” Oļegs Latiševs uzsver latviešu tiesnešu cunftes tradīciju lomu viņa ceļā uz Londonu.
Oļegs tiesāja septiņas spēles – četras dāmu un trīs kungu turnīrā. „No tiesāšanas viedokļa sarežģītu spēļu nebija. Arī tās, kas ritēja punkts punktā. Tiesnešus komplektēja arī pēc kontinentālā principa. Ja spēlēja Austrālija – Brazīlija, tad tiesāja eiropieši, tāpēc divās vienādās brigādēs tiesāt nesanāca.”
Latiševs tiesāja arī ASV–Tunisijas spēli un varēja „aplaimot” ar personiskajām piezīmēm Lebronu Džeimsu, Kobi Braientu... „Šo spēli ilgi atcerēšos. Esot laukumā, labi var redzēt, kā vieni patiešām spēlē, bet otri cīnās un mokās. NBA vīri arī piezīmes uztvēra ļoti korekti. Patīkamas atmiņas. Tāpat par spēļu atklāšanu, par milzīgajām cilvēku masām, kas izplūda caur Olimpisko parku. Par speciāli spēlēm - arī basketbolam - uzbūvētajām hallēm, ko pēc tam jauc nost. To gribas izbaudīt vēl. Bet vispirms jau profesionāli. Šoreiz tiesāju dāmu ceturtdaļfinālu, Rio vajadzētu tiesāt vismaz pusfinālu. Darīšu visu, lai tā būtu.”
