Arturs Vaiders: Nīmeijera favelas, bet bez Peles

XXXI Olimpiādes spēles, kas pirmo reizi notiek Dienvidamerikā un tikai trešo reizi dienvidu puslodē, ir atklātas. Olimpisko spēļu atklāšana pēdējās desmitgadēs piesaista ne tikai sportam pietuvinātu publiku, bet ļoti plašu auditoriju, ievērojamus režisorus ieskaitot. Ir ko redzēt, ir no kā smelties jaunas ierosmes. Taču ir gana naivi cerēt, ka tā spēj noturēt nepārtrauktu uzmanību četru stundu garumā, jo vairāk nekā pusi laika aizņem gana monotons un reglamentēts sportistu gājiens. Pēc Latvijas laika pasākums beidzās dažas minūtes pēc sešiem no rīta.

No līdz šim redzētajām ar novatorismu Albērvilā pārsteidza francūži, kas ieviesa stāstus, kuros daudz tika izmantotas modernās tehnoloģijas. Bet visjaudīgākais uzvedums laikam bija Londonā. Tur bija gan pasaules, gan Lielbritānijas vēsture, ko papildināja slavenas mūzikas zvaigznes, kādas ir tikai viņiem, un arī tradicionālais britu humors Mr.Bīna izpildījumā. Arī karaliene tika izmesta no lidmašīnas. Labi, ka tikai mulāža, jo dzīvā tribīnē jau gatavojās atklāt spēles.

Rio spēļu atklāšanas budžets bijis trīs reizes mazāks kā Londonā. Bet tas jau nieks, jo Brazīlijai ir sava vēsture, savas tradīcijas un savi varoņi. Viņiem nekas nebija jākopē, nevienu nevajadzēja centsies pārsist.

Atliek pieminēt tikai 32 metrus augsto Kristus Pestītāja statuju, kas paceļas pāri pilsētai un tagad izgaismota brazīliskās krāsās, karnevālu un futbola leģendu Peli, lai būtu skaidrs, ka runa ir par Riodežaneiru. Ja vēl tas viss koncentrējas “Maracana” stadionā, kas savulaik uz futbolu pulcēja teju vai 200 000 skatītāju, tad tas jau ir stāsts, ko vērts redzēt. Diemžēl nepiepildījās cerības ieraudzīt Peli, jo veselība vairs neesot tāda, kas ļautu defilēt pa “Maracana”. Tas atklāšanas scenārijam bija liels zaudējums.

Divus pasaulē zināmākos brazīliešus rakstnieku Paulu Koelju un arhitektu Oskaru Nīmeijeru izmantot bija grūtāk, taču nīmeijeriskus modernās arhitektūras motīvus varēja saskatīt (arī kreisi noskaņotu reakciju tribīnēs  un pilsētas ielās).

Šoreiz bija 207 delegācijas. Gaidīt pārsteidzošu modes skati var, bet var arī neko sevišķu nesagaidīt. Daudzas Āfrikas un Klusā okeāna delegācijas tāpat iet tautiskajos tērpos. Tā ir gaumes lieta. Lai vai kā, Latvijas delegācija šoreiz izskatījās gaumīgi. Bez ārišķībām, bet ar tautisko piesitienu.

Brazīliešu popzvaigznes nav ne Pols Makartnijs, ne Eltons Džons, un pasaule tās uztvēra bez ovācijām. Turklāt valodā ir daudz šņāceņu, kas nav par labu tās labskanīgumam…

Jā, Brazīlijai trūkst popzvaigzņu ar pasaules piesitienu, tāpēc nācās vien likt pa arēnu nosoļot arī modelei Žizelei Bundhenai. Sak, šādas bagātības gan mums papilnam. Atbrauciet uz karnevālu!

Brazīliju nereti kritizē par agresīvu uzbrukumu Amazones mūža mežiem, kas ir planētas lielākās plaušas. Zaļie olimpiskie apļi un kociņš, ko iestādīt katrai delegācijai, bija kā atbilde, ka Brazīlija arī turpmāk gādās par plaušām un mudina to darīt ar citiem. Ekoloģija ir ne mazāka rūpe, kā cīņa pret terorismu un mieru pasaulē.

Vislielākās summas par TV translācijām tērē ASV  kompānijas, un tās arī regulē daudzus procesus, ieskaitot sacensību norises laikus. Taču šoreiz esot bijusi vēlme iejaukties arī atklāšanas scenārijā. Kas viņiem nepatika? Vai karnevāliskajās ainās bija par daudz apaļumu un plikumu, kas ir gaužām dabiski? Puritāniskie amerikāņi laikam ir aizmirsuši, ka pašreizējā vēlēšanu kampaņa bijusi gana pornogrāfiska. Republikāņu partijas kampaņā dzimumorgāna izrādīšana tak bija norma. Brazīlieši nebija ietekmējami, un labi, ka tā. Turklāt TV kompānijām un to režisoriem ir tā laime, rādīt ko grib – apaļumu vietā kamera var pavirzīties uz VIP ložu, da kaut vai aizlidojošo Mišku var palaist ekrānā!

Līdz ar brazīliešiem tribīņu ovācijas izpelnījās pārējās portugāliski runājošās delegācijas (kopā piecas), kā arī bēgļu komanda, toties krievus, lai arī viņi ir sabiedrotie BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika), uzņēma vairāk nekā rezignēti. Ne velti vārds “dopings” bija ietverts arī sportistu zvērestā. Un par to, ka Krievijā aiz visas šī afēras stāv valsts institūcijas, šaubās retais. Izskatās, ka pat Stasrptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Tomass Bahs vairs nešaubās, ja reiz sola pārskatīt Soču spēļu rezultātus.

Spēles par atklātām parasti pasludina valsts pirmā persona. Brazīlijā oficiāli ievēlētā prezidente ir Dilma Rusefa. Taču pret viņu ir sākta impīčmenta procedūra, un Rusefa uz laiku atstādināta no amata. Vietas izpildītājs Mišels Temers. Viņš arī atklāja spēles. Bet Rusefa tam veltīja kaut ko līdzīgu “ragaviņas vilku es, bet vizinās viņš!”. Tautā gan laikam netiek mīlēts ne viens, ne otrs. Temeru ūjināja, bet Rusefu pēc Anglijas karalienes parauga daudzi būtu palaiduši no lidmašīnas. Tikai dzīvu, ne mulāžu, un bez izpletņa... Visdrīzāk Rusefu arī atstādinās. Taču ja nu pēkšņi impīčments beidzas līdz 21.augustam un Rusefa atgriežas “tronī”? Tad tieši viņa slēgs spēles…

Emocionāla bija jaunā olimpiskā apbalvojuma par audzinošo piemēru pasniegšana divkārtējam olimpiskajam čempionam kenijietim Kipčongam Keino. 76 gadu vecumā viņš, tērpies uzvalkā, ļoti skaistā solī veica distanci pretī balvai. Emocionāla bija arī organizatoru komitejas priekšsēdētāja Karluša Nuzmana runa. Tikai daudz par garu.

Peles prombūtnē vairs nebija pat tik svarīgi, kas iedegs olimpisko lāpu. Šoreiz izvēle bija kritusi uz Atēnu medaļnieku maratonā Vanderleju de Limu. Lāpa patiešām ir oriģināla. Diemžēl “Maracana” notiek tikai daži futbola mači un viss. Lāpa varētu justies vientuļa. Man bija iešāvusies prātā doma, ka galveno lāpu savā rokā varētu turēt Kristus Pestītāja statuja. Tad uguns būtu visiem redzama un būtu kā miera vēstnesis, ko no šīm spēlēm sagaida arī Romas pāvests Francisks (arī pirmais dienvidamerikānis!). Varbūt brazīlieši negribēja apgrūtināt Kristu, jo kādam tas varētu nepatikt, varbūt baidījās, ka uz to slikti varētu reaģēt islāmisti, varbūt neienāca prātā?

Goda viesu tribīnē Latvijas augstākā amatpersona bija bijušais olimpietis un karognesējs, tagad aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. Arī daudzu citu valstu pirmās personas palika mājās. Ne tikai tāpēc, ka Brazīlija tālu un tur ir ziema…

Kopš 1992.gada šī bija tikai otrā reize, kad atklāšanu vēroju TV (vēl 1992.Barselonas un 2004.gada Atēnu spēles). Nav runa – labāk vai sliktāk, bet atšķirība ir visai liela.

Lai vai kā – spēles ir atklātas, uguns liesmo. No redzētā sajūsmā krēslus tribīnēs (un mājās) neviens nelauza. Taču redzētais nebija arī galīgi zemē nomesta laika vērts. Tagad sākas cīņas sporta arēnās, un baudīsim tās līdz pat 21.augustam!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti