Savas trases virāžas allaž palīdz. Taču arī pašiem jābūt tādā līmenī, lai prastu šo priekšrocību izmantot. Latvijas izlasē pēc Sočiem notikušas dažas būtiskas pārmaiņas. Galvenā – pie izlases stūres Pēteri Cīmani, kam bija visai sarežģīts raksturs, nomainīja Kaspars Dumpis, kam sporta veida drēbe pazīstama no visām pusēm. Pats vēl ne tik sen bija braucējs, startējis 2006.gada olimpiskajās spēlēs. Interesanti, ka bijis Veras Zozuļas audzēknis, bet iepriekšējai vadībai ar Veru attiecību vispār nebija. Arī tas viens no iemesliem, kāpēc viņa pārcēlās uz... Kazahstānu.
Sezonas sākums – Pasaules kausa izcīņas pirmā posma sacensības Īglsā lielu optimismu gan neraisa.
Visvairāk gaidījām no divniekiem. Tomēr trīskārtējie olimpiskie medaļnieki Juris un Andris Šici slikti veica otro braucienu (15.vieta) un no 4. pēc pirmā atkrita uz 11. kopvērtējumā. Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš krita jau pirmajā braucienā. Vēl sliktāk slīdēja vīriem – dalīta 16.vieta Ināram Kivleniekam, bet pārējie bija vēl tālāk – 23. Oskars Mauriņš, 25.Arturs Dārznieks, bet Riks Kristers Rozītis krita otrajā braucienā. Mazs mierinājums – otrajā braucienā Kivleniekam bija 10. laiks. Vislabāk veicās dāmu konkurencē, kur Elīza Tīruma gana stabili veicas abus braucienus, priekšā palaida četras vācietes, divas amerikānietes un kanādieti un ieguva 8.vietu. Šoreiz ieteiktu pievērst uzmanību 19.vietas ieguvējai Kendijai Aparjodei. Septiņpadsmitgadīgā Kendija ir kādreiz labi zināmās kamaniņu braucējas (startējusi arī bobslejā) Aivas Briedes-Aparjodes meita. Gēni ir jūtami. Īglsā viņa jau bija braukusi. Tālāk (Leikplesida, Kalgari, Kēnigzē) būs vairāk mīklu.
Kā redzam, pirmie rezultāti nav diez cik spoži. Sprints, kur Elīzai Tīrumai un brāļiem Šiciem izdevās iekļūt sešiniekā, pagaidām tāds eksperiments vien ir. Bet vīri sprintam, kurā startēja 15 labākie pēc diviem braucieniem klasiskajā distancē, pat nekvalificējās.
Pēc visiem šiem faktiem pat mazliet dīvaina šķiet Latvijas Kamaniņu sporta federācijas atteikšanās no tālākas sadarbības ar divkārtējo olimpisko medaļnieku Mārtiņu Rubeni. Jā, pēc starta Sočos viņš lika noprast, ka aktīvai sportista karjerai pieliek punktu, tomēr durvis galīgi neaizcirta.
Jā, šai sezonai viņš negatavojās, taču fiziskā gatavība nekad nav bijusi Mārtiņa galvenais trumpis. Toties ir gandrīz divdesmitgadīga pieredze. Jā, sportista nosauktā summa, kāda būtu vajadzīga, lai viņš atkal būtu sportists, diez vai būtu mazā (vai tad Andrejam Rastorgujevam vajadzīga maza nauda!). Turklāt tā prasīta laikā, kad sezonas budžets jau saplānots, iekaitot arī viņa izcīnīto Latvijas olimpiskās vienības finansējumu. Tomēr pārsteidz, ka nopietnu diskusiju par šo tēmu un arī galīgo summu nav bijis. Tikai maza īsziņa telefonā. Negatīva. Ak, jā, Mārtiņš Rubenis nekad nav bijis "vieglais zēns” – gan viņa pārliekā koncentrēšanās uz brīnumkamanām, citas lietas reizēm atstājot novārtā, gan aizraušanās ar faluņgun, kas allaž var izsaukt sašutumu lielās Ķīnas acīs. Tad vēl dīdžejs Betons... Jo Mārtiņš noteikti bija daudzslāņaināks par vidusmēra olimpieti. Tādi talanti nedzimst katru dienu. Alberts Demčenko krieviem nebija paipuisītis, arī viņš ņēma pauzes, taču beigu beigās Sočos kļuva par divkārtēju medaļnieku. Un arī daudzi citi talanti nav bijuši tie saticīgākie un sadzīvotspējīgākie.
Taču ir gana skaidrs, ka pasaules čempionātā Siguldā Mārtiņš Rubenis, kam mājas trasē nereti bijuši ļoti sekmīgi starti (2.vieta 2003.gada pasaules čempionātā un trīs medaļas stafetēs Eiropas un pasaules čempionātos), nebrauks. Būs jāiztiek ar tiem, kas sezonu sāka Īglsā. Vai viņam vēl būs vēlme atsākt sarunu par atgriešanos sportā un gatavoties Phjončhanai, neesmu drošs. Laikam jau ļoti labi dzīvojam, ka varam tā atļauties.
