To saliekot kopā, veidojas kopējā aina. Šoreiz neiedziļināšos Andreja Rastorgujeva trenētības pakāpē, kas ir viņa trenera Intara Berkuļa noslēpums. Arī slēpju gatavotāju prasmēs – Andrejam ir gandrīz tā pati komanda, kas aprūpē nu jau divkārtējo olimpisko čempioni Tjumeņā dzimušo Anastasiju Kuzminu no Slovākijas (viņas brālis Antons Šipuļins ir Rastorgujeva konkurents, tikai krievu formā). Tāpat šautenes un šaušanas niansēs.
Tad, lūk. 12,5 kilometru iedzīšanā Andrejs bronzas medaļniekam Betrī zaudēja 24,1 sekundi. Apmēram tieši tik laika paskrien, kamēr biatlonisti slēpo soda apli. Andrejam bija viens. Tātad, ja iztiktu bez soda, kopā ar Žanu Žilamē Betrī un Ūli Eināru Bjerndālenu cīnītos par bronzu. Andreja treneris Intars Berkulis pat atzina, ka bronza drīzāk aizslīdēja ne šajā distancē, bet 10 kilometru sprintā, kur arī nācās mērot soda apli. Jo sprintā ir šāvis pārliecinošāk un tā vienīgā kļūme tāds liels negadījums. Iedzīšanā šaušana nav bijusi tik droša. Vēl dažas lodes iegūlušas mērķos pēdējos milimetros. Tāpēc var teikt, ka labi, ka tā. Un ir patiešām labi, jo 9.vieta ir augstākā, ko šajās spēlēs spējuši sasniegt mūsu olimpieši, un tikai divās spēlēs Nagano un Turīnā biatlonā mums bijušas labākas vietas.
Tas gan nenozīmē, ka fani un arī pats Andrejs kopā ar savu komandu necerēja uz ko vairāk. Ir taču svaigā atmiņā viņa lēciens Oberhofā no 28.vietas sprintā uz 4. iedzīšanā. Un te, lūk, vēl viena nianse, kāpēc mazliet tālāk paslīdēja cerības. Šautuvēs Andrejs iztērēja krietni vien vairāk laika par konkurentiem. Šajā ziņā Emils Hegle Svendsens viņu apsteidza par 19,8, Martēns Furkads par 20,3, Žans Žilamē Betrī par 21,1, Jevgeņijs Ustjugovs par 24,2 un Simons Šemps par 29 sekundēm.
Trenerim Intaram Berkulim un pašam Andrejam ir ko palauzīt galvu, lai atrastu vidusceļu – "neaizsēdēties" šautuvē, bet precīzi sašaut. Šaujot "ar ložmetēju" kļūdu varbūtība neapšaubāmi kļūst lielāka. Ja pie visa tā tiks atrasta arī šī recepte – būs arī medaļas. Un cerams, ka tās pavisam nesagrozīs galvu.
