Jau vairākus gadus tiesnešu futbola turnīrā tiek izcīnīts Miķeļa Rubeņa dāvātais kauss. Savukārt sporta funkcionāriem viņš joprojām ir savējais – strādājis sporta biedrībās „Daugava” un „Vārpa”, ilgu laiku arī Latvijas Futbola federācijā (LFF). Vēl tagad Miķelis Rubenis no Indrānu ielas apartamentiem iegriežas gan LFF birojā, gan dažāda līmeņa spēlēs, kur īpaši vēro tiesnešu sniegumu un gan jau atrod pa interesantai atziņai savai nākamajai grāmatai.
Ļoti iespējams, ka Miķelis Rubenis varēja kļūt par visu laiku labāko Latvijas futbola tiesnesi un iespējams, ka varēja aizkļūt līdz Eiropas, varbūt pat līdz pasaules čempionāta finālturnīram. Vīram ar svilpi no Latvijas tas nebūtu viegli izdarāms, taču arī 1966.gada pasaules čempionāta skandalozās finālspēles galvenais soģis Tofiks Bahramovs nāca nevis no Maskavas, bet Baku.
Diemžēl Rubenis savas tiesneša spējas līdz galam tā arī neparādīja dažu rakstura vājību dēļ. Līdz ar to, iespējams, tiesneša karjeras augstākā virsotne bija PSRS čempionāta papildspēle Tbilisi „Dinamo” – Maskavas „Torpedo” 1964.gadā, kļūstot par klātienes liecinieku Gruzijas futbola pirmajam spožajam panākumam. Vairākus gadu desmitus viņš ir bijis futbola spēļu inspektors, vērtējot tiesnešu darbību. Līdz ar to bijusi iespēja tikties ar vadošajiem treneriem, spēlētājiem, skatīt futbolu no virtuves puses. Tāpēc viņa raksti par futbolu laikrakstā „Padomju Jaunatne” tā laika lasītājiem bija kā bestsellers. Un tie nebūt nebija dzelteni iekrāsoti. Rubenis labi orientējās futbolā un tā niansēs, arī PSRS futbola melnajās aizkulisēs (spēļu sarunāšana, pirkšana, tiesnešu ietekmēšana), par praktisko tiesāšanu pat nerunājot. Tiesa, tikpat kā nekad viņš nemeta akmeni kādreizējo amata brāļu virzienā. Pat tad, kad tie bija pelnījuši. Jo arī pašam bija nācies kļūdīties, nācies stadionu atstāt teju vai bruņumašīnā. Bet
viņš ir bijis klāt arī Latvijas futbola spožākajiem (dažreiz arī sāpīgākajiem) mirkļiem – lāpu gājieniem pa Tallinas ielu 1968.gadā, „Daugavas” cīņai par augstāko līgu 1985. un 1986.gadā, Latvijas izlases triumfam Stambulā 2003.gada rudenī un zvaigžņu mirkļiem Portugālē 2004.gadā. Teju vai viss pēc tam ir „iegrāmatots”.
Miķeļa Rubeņa bibliogrāfijā ir gan grāmatas par futbola aktualitātēm, vēsturi, gan arī rokasgrāmatas tiesnešiem. Kādu laiku līdzās futbolam, viņa „vājība” bija arī hokejs un „Sešas sezonas” ir teicams stāsts, kā Viktora Tihonova vadībā atdzima Latvijas hokejs un kļuva par tādu, kāds ir tagad.
Daudziem Latvijas futbola tiesnešiem Miķelis Rubenis ir bijis skolotājs, padomdevējs, darbaudzinātājs un arī bargs kritiķis, bet Latvija futbola vadībai – vieds padomdevējs un lielisks stāstnieks par futbola procesiem 1986.gada Rīgas „Daugavā” un 1949.gadā Strenčos. Noteikti daļu no sava talanta Miķelis ir dāvājis meitai Evai, kas vienubrīd nodarbojās ar rakstniecību.
Miķelis Rubenis ir otrais žurnālists (pirms tam Gunārs Jakobsons), pirmais tiesnesis un ceturtais funkcionārs (pirms viņa šādu atzinību izpelnījās LOK prezidents Vilnis Baltiņš, Šķēpa metēju kluba kādreizējā prezidente Valija Drauga un basketbola organizators Imants Pļaviņš), kas saņems balvu „Par mūža ieguldījumu”.
Balva Miķelim Rubenim tiks pasniegta pasākumā „Gada balva sportā”, kas notiks 23.decembrī „Ziemeļblāzmā”.
Bet tagad, kā Edža Niknais tai dziesmā dzied - „Lai veselība turas!”
Balvas „Par mūža ieguldījumu” ieguvēji
2005.gadā - Valentīns Mazzālītis (treneris, pedagogs; vieglatlētika)
2006. gadā - Jānis Kvēps (ārsts; hokejs)
2007. gadā - Uļjana Semjonova (sportiste; basketbols)
2008. gadā - Vilnis Baltiņš (LOK Goda prezidents; airēšana)
2009. gadā - Jānis Lūsis (sportists; vieglatlētika)
2010. gadā - Gunārs Jakobsons (žurnālists)
2011. gadā - Jānis Serģis (treneris; motosports)
2012. gadā - Valija Drauga (organizaotre; vieglatlētika)
2013. gadā - Imants Pļaviņš (treneris, organizators; basketbols)
2014. gadā - Miķelis Rubenis (tiesnesis, žurnālists, organizators; futbols)
