Patiešām, sporta kustības rītausmā, kad Pjēram de Kubertēnam dzima mūsdienu olimpisko spēļu ideja, bija iecere cīņu no kaujas lauka pārcelt uz sporta arēnām. Kur nebūtu upuru, kur nebūtu sāncensības starp valstīm, kur nebūtu politisko intrigu. Tas bija laiks, kad pamazām jau nobrieda Pirmā pasaules kara cēloņi. Tāpēc visai ātri politika sāka ietekmēt sportu. Olimpiskās spēles nespēja apturēt ne Pirmo, ne Otro pasaules karu. 1936.gadā tās kļuva par līdzekli Vācijas varenības slavināšanai. Arī vēlāk gandrīz katras olimpiskās spēles bija arī politiskās cīņas arēna, arī divu politisko sistēmu attiecību noskaidrošanas vieta un ne tikai. Kā lai te neatceras PSRS un Ungārijas ūdenspolo izlašu asiņaino maču Melburnā, PSRS un Čehoslovākijas hokejistu bezkompromisa spēles vai vingrotājas Veras Časlavskas reakciju PSRS himnas laikā, stāvot uz pjedestāla Mehiko pēc 1968.gada Prāgas pavasara. No 1976.gada četras olimpiskās spēles pēc kārtas dažādu iemeslu dēļ tika boikotētas. Savukārt par aparteīda politiku vairāk nekā 20 gadus no sporta norisēm bija nošķirta Dienvidāfrikas Republika, līdz beidzot rasisma siena sabruka.
Tāpat pēdējos gados bija diskusijas par olimpisko spēļu norisi (vai boikotu) Pekinā, pēdējo pasaules hokeja čempionātu Baltkrievijā un terorisma draudiem Sočos.
Arī Latvijai šie procesi nav gājuši secen. Ne vēsturē, ne mūsdienās. Par nozīmīgiem sporta panākumiem, ar kuriem pasaulē izskan Latvijas vārds, sportisti saņem valdības prēmijas. Pamatoti, jo jau pēc mūsu basketbola izlases 1935.gada Eiropas čempionātā Latvijas sūtnis Tautu savienībā Jūlijs Feldmanis ar prieku konstatēja: „Ko Latvijas brīvvalsts diplomāti Ženēvā sasnieguši 15 gados, to jūs pārsniedzāt dažās dienās.” Politiskos mērķus var sasniegt pa dažādiem ceļiem un ar dažādiem līdzekļiem. Arī ar sportistu uzvaru palīdzību.
Mūsdienās sports kļuvis par iespaidīgu ieroci politisko mērķu labad. Kā tas notiek, kuras valstis to izmanto visvairāk? Kā šie procesi atbalsojas un jūtami Latvijā, kur Krievijas maigā vara iekārtojusies viskomfortablāk?
Tas ir mans projekts praktiski,” ar smaidu sacīja Putins, kad Latvijas prezidenta Valda Zatlera vizītes laikā viņam tika uzdāvināts Rīgas „Dinamo” krekls ar 7.numuru.
Jaunas nianses parādījušās pēdējā laikā, kad Ukrainā notiek reāla karadarbība un procesos ir iesaistīta arī Krievija, pret kuru ES, ASV un citas valstis ieviesušas plašas sankcijas, bet ar kuru Latvijas sportam joprojām ir cieša sadarbība. Cik ilgi varēsim (mums ļaus?) baroties no „aizliegtās” bļodas? Kur ir robeža, aiz kuras sadarbība (kolaboracionisms) vairs nav iespējama? Vēl krasāku pavērsienu tēma ieguvusi pēdējās dienās, kad jaunais ES sankciju vilnis vērsts arī pret „Gazprom” un „VTB”, kas ir galvenie balsti līgām, kurās spēlē Rīgas „Dinamo” (KHL) un VEF (VTB līga). Tāpēc Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa vārdi ir jo aktuālāki: „Mums ir jāatceras un jāatgādina arī citiem, ka zaudētas brīvības cena ir daudz augstāka par īslaicīgu ekonomiskās peļņas kritumu. Mums tas ir jāskaidro saviem partneriem Eiropā un pārējā pasaulē.”
Uz šiem jautājumiem atbildes centīsimies rast diskusijā „Sports un politika”, ko pirmdien, 15.septembrī, no plkst. 12:00 tiešraidē varēs vērot lsm.lv, bet tās rezumējumu tā paša vakara „Sporta studijā”. Diskusijā piedalīsies LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, politologs Andris Kudors, olimpisko sudraba un bronzas medaļu īpašnieks Mārtiņš Rubenis un vēl vairāki viesi. Dzirdēsim arī "Dinamo" un VEF klubu vadības viedokļus. Diskusiju vadīs žurnālisti Dāvids Ernštreits un Arturs Vaiders.
Savus jautājums diskusijas dalībniekiem varat ierakstīt zemāk komentāros vai arī tvitera versijā - #sportastudija.
