Latvijas izlases sākumsastāvā lielu pārsteigumu nebija. Ja neskaita pēdējā brīdī uz izlasi izsauktā Roberta Savaļnieka parādīšanos kreisās malas pussarga pozīcijā. Uzbrukuma smailē atkal bija Artjoms Rudņevs. Toties jau iepriekš bija zināms, ka nebūs pussargu Denisa Rakela un Aleksandra Cauņas, kuri ārstē savainojumus.
Latvijas izlase ne vien neguva vārtus, bet arī 90 minūšu laikā neizveidoja nevienu vērā ņemamu vārtu gūšanas iespēju, tikai trāpīja vārtu četrstūrī.
Uzbrukums, jo īpaši tā organizācija, bija nevarīga un triviāla. Tāla piespēle Artjomam Rudņevam, taču viņam bija maz cerību uzvarēt gaisa kaujas ar augumā raženākajiem slovāku aizsargiem. Un, ja tāda reize būtu bijusi un izdotos nomest bumbu pa kājai partneriem, nekas nesanāktu, jo tuvumā viņu nebija. Pietrūka gan pirmās, gan pēdējās piespēles, un te grēkoja visa komanda. Cauņam aizstājēja joprojām nav. Arī aizsargi, kas, “tālāk no grēka”, uzbrukuma ievadīšanu pārāk bieži uzticēja Andrim Vaņinam, nevis paši uzņēmās iniciatīvu. Tāpēc arī spēle bija neizteiksmīga un maz baudāma. Lai nosargātu 0:0, arvien biežāk soda laukumā “iebrauca autobuss”. Un nav tik svarīgi, “Ikarus” vai “Neoplan”.
Aizsardzība gan ir pārliecinoša, ja pretinieks spēlē vidējā vai lēnā tempā, un vienkārša, kad ir gana daudz centrējumu. Taču vairs nav tik droša, kad saspēle kļūst ātrāka, tiek izmantotas sieniņas un neordināri individuālie gājieni. Šajā ziņā uzskatāms piemērs bija slovāku kombinācija pirmajā puslaikā, kad labā sitiena pozīcijā nonāca Vladimirs Veiss. Tēmēja tālajā stūrī, taču sita nedaudz garām. Ja trāpītu, diez vai Vaņins aizsniegtu “sauso lapu”.
Piektdien Trnavā bija uzskatāmi redzams jau tāpat labi zināmais - spēlētāji, kas nespēlē vai maz spēlē klubos, nav izlases līmeņa kondīcijā.
Īpaši šoreiz tas krita acīs Artura Zjuzina un Jāņa Ikaunieka darbībā. Tika zaudēta divcīņa un reizē arī bumba, uzbrukuma veidošana nesekmējās. Arī Valērijs Šabala 25 minūšu garumā pa īstam spēlē neiegāja. Artūram Karašauskam tam bija atvēlētas tikai desmit minūtes.
Nav tā, ka Trnavas stadionā nebija neviena cerību stariņa. Jā, līdz vārtu guvumam bija tālu, kā Karašauskam līdz “Bayern”. Taču ļoti cerīga debija izdevās Robertam Savaļniekam. Pārliecinošs vārtos bija Andris Vaņins, atvairot vairākus bīstamus sitienus. Stabili darbojās aizsardzība. Labi varēja redzēt, cik vērtīgu pieredzi Čempionu līgā guvis Kaspars Dubra. Līdz ar pieredzi arī pārliecību. Vien gribējās jūtamāku pienesumu uzbrukumu ievadīšanā, bet tas jau attiecas uz visu komandu. Zināmu dzīvīgumu spēlē ienesa Aleksejs Višņakovs, kura ātrums palīdzēja biežāk bumbu pievirzīt slovāku soda laukumam. Centīgs bija “Hamburger SV” sastāvā vietu atguvušais Artjoms Rudņevs, taču nav viņam to iemaņu, lai no sava soda laukuma aizietu līdz pretinieku vārtiem un sistu bumbu tajos. Vajadzīga prasmīgu partneru prasmīga palīdzība.
Un, protams, kā plusu var minēt arī rezultātu – 0:0 paliks statistiķu annālēs, bet bumbas kontrole 61:39 slovāku labā drīz aizmirsīsies.
Pozitīvi arī tas, ka Marians Pahars izmantoja piecas maiņas. Dažs gribējis darbībā redzēt arī Mārci Ošu, kas īpaši vērtīgs sānu iemetienos pretinieku soda laukuma tuvumā. Taču šis “dažs” lai pamēģina saskaitīt, cik daudz bija šādu situāciju visā spēles garumā.
Pret Gibraltāru par uzvaru
Otrdien Latvija spēlēs ar “jūras šauruma” teritoriju Gibraltāru. Izlases aptveri pirms šī mača papildinājis Vladislavs Sorokins no “FK Jelgava”, kas nule labi aizvadīja U-21 maču ar Čehiju.
Visus kandidātus Paharam caurskatīt varbūt arī neizdosies, taču, cerams, tiks izsmelts viss maiņu limits. Diez vai vēlreiz jāpārbauda Kaspara Gorkša vai Kaspara Dubras atbilstība izlasei. Toties tādiem spēlētājiem kā Pāvelam Šteinboram un Kasparam Ikstenam, Mārcim Ošam, Antonam Kurakinam, Andrejam Kovaļovam, arī Vladislavam Sorokinam gan varētu dot “izteikties” kaut vai 20 minūšu garumā.
Protams, paturot prātā, ka jāgūst uzvara, lai tur vai kas (Pahara vadībā Latvija pēdējo panākumu guva 2014.gada septembrī Rīgā pār Armēniju – 2:0). Un ne jau ar 1:0, ja reiz Polija Gribraltāru uzvarēja ar 8:1 un 7:0, Īrija - 7:0 un 4:0, Vācija 7:0, Skotija - 6:0, Gruzija un Horvātija - 4:0. Taču galīgi nomētāt ar šprotēm viņus nevajadzētu – nupat spēja nospēlēt neizšķirti 0:0 ar Lihtenšteinu, kuras kontā ir arī vairākas nozīmīgas uzvaras, 1:0 pār Latviju ieskaitot. Lai arī pasen… Bet tās kontā ir arī 1:0 pār Maltu, 0:0 ar Slovākiju. Vairums spēlētāju nāk no Gibraltāra līgas klubiem, taču, ņemot vērā teritorijas ciešo saikni ar Lielbritāniju, daži spēlē arī Anglijas “tautas līgu” komandās.
Šo spēli mūsu treneri izmantos kā mēģinājumu pirms mačiem ar Andoru un Fēru salām. Taisnības labad, abas šīs izlases ir liekamas augstākos plauktos par Gibraltāru.
Fēru salas FIFA reitingā ir pat augstāk par Latviju un ''Euro 2016'' kvalifikācijā divreiz spēja uzvarēt Grieķiju. Taču atsevišķus sadarbības un spēles variantus modelēt varēs. Ļoti iespējams, ka šādai spēlei daži futbolisti, kas tālāk par rezervistu soliņu nav tikuši, šoreiz būs piemērotāki nekā vīri ar stabilu pamatsastāva vērtību.
Spēle otrdien sāksies plkst. 21 un to varēs redzēt internetā. Mača vieta – “Victoria stadium”, kurā var satilpt 5000 skatītāji, taču tuvākajā laikā ir plānots uzbūvēt “Europa Point” stadionu ar 8 000 skatītāju vietām. Latvijas Futbola federācijas plānotajā “gadsimta būvē” būs mazāk vietu, kaut Gibraltārā ir tikai 32 000 iedzīvotāju… Skaitļi, kas Gunta Indriksona projektam nu nemaz par labu nerunā. Tāpēc arvien vairāk šķiet, ka tas ir nevis projekts, bet kārtējā biznesa afēra, kuras shēmas apgūtas čekas skolās.
