Arturs Vaiders: Medaļu nav, bet ir pamats lepoties

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Sestdiena (Latvijā tad bija jau svētdienas rīts) mums dāvāja Rio vēl nebijušu emociju gammu. Par to parūpējās septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa, kas līdz pēdējam mirklim cīnījās par medaļu, taču palika mazu solīti no tās.

Pērle, bet bez medaļas

Mēdz teikt, ka sportā nav sliktāku vietu par otro un ceturto. Tu neesi čempions un tu paliec bez medaļām. Otrajai vismaz tiek sudrabs, bet ceturtā ir tāda kā Pelnrušķīte.

Pēc 800 m skrējiena Rio olimpiskajā stadionā visas septiņcīņnieces priecājās. Vien Lauras Ikaunieces-Admidiņas vaigu nerotāja smaids.

Gan tāpēc, ka nebija spēka un mocīja sāpes, gan tāpēc, ka medaļa bija tik tuvu, tomēr tika citai.

Pēc lieliska personiskā rekorda šķēpa mešanā Laura pakāpās uz piekto vietu. No ceturtās (vāciete Šēfere) šķīra 25, no trešās (kanādiete Tīsena Ītona) 37 punkti. Tiem, kas cītīgi seko vieglatlētikai un septiņcīņai konkrēti, jau pirms 800 metru skrējiena bija skaidrs, ka medaļa diez ko nespīd. Vācieti Laura noskries, jo viņa šajā disciplīnā ir vājāka, bet kanādietes personiskais rekords ir labāks un atvinnēt 2,56 sekundes nav diez cik reāli. Ja vien pretiniece nepaklūp, ko daudzcīņnieces viena otrai nepavisam nenovēl.

Laura izskrēja personisko rekordu (2:09:43), apsteidza Ītonu, taču vairāk par vienu punktu atgūt nespēja. Pārāk daudz (vairāk par 200 punktiem) tika zaudēts disciplīnās, uz kurām iespaidu atstāja dažādas mikrotraumas – 100 m/b, augstumā un tālumā. Taču treneris Andis Austrups uzskata, ka ar visu to varēja cīnīties par medaļu. 100 m/b (vairāk psiholoģiski) ietekmēja fakts, ka viņa bija ielikta vājākā skrējienā nekā pienācās (un tieši tad uzlija). Mazais psiholoģiskais diskomforts atstāja iespaidu arī uz augstlēkšanu. 1,77 m nav viņas rezultāts, kaut pēdējā laikā tika mainīta atspēriena kāja. To pašu var teikt par tāllēkšanu – 6,12 m, salīdzinot ar 6,47 m, kas ir šogad sasniegti, nav tas, ko varēja. Būtu ieskaitīts pirmais mēģinājums ar apmēram 6,30 m, būtu pavisam reāla cerība pacīnīties par bronzu, jo tad jau kanādietei vajadzētu apsteigt Lauru un atgūt kādus 15 punktus.

Tagad Laura ar treneri, mammu un vīru var izanalizēt, kur pazuda punkti, ko varēja labāk. Kaut pati atzīst, ka, visu vasaru cīnoties ar traumiņām, uz medaļu šeit necerējusi.

Taču tik un tā psiholoģisks spiediens bija, jo citi cerēja un, kā izrādās, cerēja pamatoti. Viss jau it kā tika darīts pareizi. Treniņos tika saudzēta savainotā pēda, vairāk uzmanības veltot disciplīnām, kur slodze uz to mazāka. Rio ieradās laicīgi, pierada pie klimata, aklimatizējās, pierada pie celiņa seguma. Sportiskā forma bija laba, ko apliecina trīs personiskie rekordi. Ja reiz 200 m un 800 m noskrēja un šķēpu aizmeta lieliski, tātad arī savainojumu varēja pārvarēt. Tomēr jāņem vērā, ka olimpiskajās spēlēs, kur iet cīņa par katru punktu, kur reizēm cīņas notiek “kosmosā” (augstlēkšanā divas dalībnieces pārvarēja 1,98 m un sekosim, cik daudz spēs īstās augstlēcējas), jābūt pilnīgi veselam un psiholoģiski stabilam. Tagad droši vien var atzīt, ka nebija jēgas startēt Eiropas čempionātā, arī Latvijas olimpiādē varbūt varēja mazāk piepūlēties. Taču tāds nu ir Lauras raksturs, kas grib visu izdarīt maksimāli labi. Kā teic treneris Austrups – potenciāls ir milzīgs.

Vēl viens interesants fakts. Ar Rio sasniegtajiem rezultātiem Laura šīgada Latvijas čempionātā sešās disciplīnās būtu uzvarējusi un lodes grūšanā iegūtu otro vietu.

Tiesa, šķēpa mešanā nestartēja līderes Madara Palameika, Sinta Ozoliņa, Līna Mūze un Anete Kociņa. Tas ne tikai raksturo Latvijas vieglatlētikas stāvokli, bet arī pērli, ko tā radījusi. Pērli, ar ko jālepojas, jo viņa nav līdz galam nopulēta un nebūt nav sasniegusi sportiskās virsotnes.

Prokopčuka pret citplanētietēm

Ja es būtu čipsu grauzējs komentētājs, par kuriem runāja arī Ikaunieces treneris Andis Austrups, par maratonu, droši vien rakstītu tā: “Ko tā Prokopčuka vispār brauca uz Rio un tērēja nodokļu maksātāju naudu. Ņujorkas maratona uzvarētājai ir kauna lieta atpalikt no olimpiskās čempiones par piecām minūtēm un palikt kaut kādā tur divpadsmitajā vietā. Būtu labāk zemniekiem palīdzējusi lauku darbos!”

Taču. Stop! Visam ir savs mērs. Jā, arī es pirms spēlēm izvirzīju versiju, ka Ļena varētu pacīnīties par olimpisko medaļu. Pie labvēlīgas apstākļu sakritības. Tomēr realitāte izrādījās mazliet citādāka. Afrikānietes jau no paša sākuma diktēja tādu tempu, ka viņām turēt spēja tikai dažas, un ne visas no tām tika līdz finišam. Toties medaļnieces – kenijiete Džemina Sumgonga, bahreiniete no Kenijas Junisa Kirva un etiopiete Mare Dibaba - šo tempu noturēja līdz galam. Viņas ne tikai pēc ārējā veidola, bet arī pēc skrējiena tempa atgādināja citplanētietes. Nevar gan teikt, ka neviena baltādainā skrējēja nespēja ar viņām konkurēt – sešiniekā bija divas – baltkrieviete Volha Mazuronaka un amerikāniete Šaleina Flenegena.

Ko tad Prokopčuka? Pieredzējusī maratoniste labi apzinājās savas spējas un varēšanu Rio 14.augusta rītā. Laiks atšķirībā no iepriekšējām dienām jau no rīta bija karsts.

Ņemot to vērā, Ļena uzreiz neskrēja pakaļ līderēm, bet turēja savu ritmu un tempu. Sākumā pesimisti varēja māt ar galvu, jo viņa bija simtnieka beigās. Taču lietas pamazām nostājās savās vietās – maratons nav 10 km tautas skrējiens. Viņa pamazām, bet neatvairāmi kāpa uz augšu uz augšu. 2.29:32 it kā jau krietni atpaliek no personiskā un Latvijas rekorda – 2.22:56, tomēr tas tika sasniegts ziedu laikos pirms 11 gadiem un labvēlīgākos apstākļos. Būtu šeit vēl kādi pieci kilometri, varbūt būtu desmitniekā. Būtu trasē vairāk kāpumiņu, jo Prokopčuka ļoti labi skrien pret kalnu, arī būtu nedaudz labāka vieta. Taču ir tā, kā ir, un 12.vieta mūsu labākajai maratonistei un Latvijai ir ļoti labs sasniegums, ko kādam citam tik drīz atkārtot neizdosies (visas trīs lietuvietes palika aiz muguras). Ja vien arī Latviju nesāks pārstāvēt kaut kas līdzīgs Čepkemotai vai Kiplagatai.  Amerikā dzimusī Ariana Kira Hilborna neskaitās. No viņas cīņu par medaļām neviens negaidīja. Finišu sasniedza un arī tas ir labi (106.vieta, Ilonai Marehelei – 61.).

Tāpēc Jeļenai Prokopčukai, kas karjeras beigās izšķīrās par olimpisko maratonu, jāpasaka paldies. Arī par augstu vietu un lielisku sportisko karjeru. Būtu tika kāda sekotāja.

Labākā no Igaunijas trīnītēm Luikām – Lili bija 97. Līna izstājās. No sportiskā viedokļa diez kas nav, taču PR bija lielisks, jo TV kameras pāris reizes viņas atrada un parādīja. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti