Labi, ka vismaz kaut kas ir, un nevarēs teikt, ka nav piedalījušies. Un nevar teikt, ka arī mūsējie nav piedalījušies – ceturtā (Madara Palameika), piektā (Aiga Grabuste), sestā (Laura Ikauniece), desmitā (Elvijs Misāns), vienpadsmitā (Jeļena Prokopčuka, Sinta Ozoliņa, Ansis Brūns) vieta. Arī Valērija Žolneroviča 12.vieta maratonā ir slavējama. Pat uzteicamāka par Prokopčukas 11.vietu 10 000 m. Nelielai valstij ar ierobežotiem cilvēku un finanšu resursiem, ar vēl ierobežotākām treniņu iespējām ziemā arī šādas vietas nav zemē metamas. Tomēr daudziem, jo īpaši tiem, kas vēl atceras PSRS laikus, prieku sagādā tikai medaļu spozme, jo piedalīties var arī Zvejnieku svētkos.
Aizvadītais Eiropas čempionāts vieglatlētikā parādīja vienkāršu lietu – lai medaļu pretendents transformētos par medaļu ieguvēju, visiem mūsējiem vajadzēja uzrādīt savu labāko rezultātu vai vismaz būt tuvu tam.
Izņēmums bija Elvijs Misāns, kam visai būtiski vajadzēja pārspēt sevi. Tāds ir sports un tā likumi. Diemžēl, līdz galam neviens no mūsējiem tam nebija gatavs. Iemesli vislabāk zināmi pašiem – cik daudz vainas bija galvās, cik kājās un rokās. Kaut pirms čempionāta par traumām neviens uzsvērti nerunāja. Taču dažiem problēmas ir bijušas.
Varēja būt, bet nebija
Pazīstamais vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis, izvērtējot mūsējo šajā sezonā paveikto, sešus izvirzīja kategorijā – „piedalīsies cīņā par medaļām”. Tāpēc izvērtēsim visu pēc kārtas. Augstāko vietu no mūsējiem ieguva Madara Palameika, kas palika tūdaļ aiz pjedestāla – ceturtā. Zaudējot olimpiskajai čempionei, sezonas labākā rezultāta īpašniecei un serbietei Tatjanai Jelacai, kam pirms 40 dienām bija piekāpusies arī Rīgā un kas sasniedza lielisku PB. Pa to laiku jau bija atbirušas divas citas favorītes - ukrainiete Hanna Hacko Fedusova un slovēniete Martina Rateja. Madarai bronzai pietiktu arī ar 64,00 m. Pāri šai robežai viņa bija metusi divās sezonas sacensībās. Tomēr ceturtā vieta ir Palameikas labākais sniegums tāda līmeņa sacensībās, kurā trīs metieni bija pāri 60 m. Labi.
Arī Sintai Ozoliņai, lai kāptu uz pjedestāla, bija jāatkārto pērn Rīgas kausos sasniegtais. Bet, lai iekļūtu finālā, pietiktu ar to, ko viņa aizmeta kvalifikācijas sacensībās. Nedaudz pietrūka un šoreiz tikai 9.vieta. Neslikti, taču viņa noteikti var vairāk. Starp, citu 11.vieta izrādījās augstākā, ko spēja Valentīnas Eidukas audzēkņi.
Aiga Grabuste pēc dēliņa piedzimšanas no septiņcīņas uz brīdi kļuva par spēcīgākās disciplīnas tāllēkšanas cienītāju. Uzreiz atkal ieiet smagajā daudzcīņas ritmā mēdz būt pārāk sarežģīti. Viņa stabili iekļuva pamatsacensībās, tikpat stabili iekļuva to finālā, taču beigās palika piektā. Bronzai pietiktu ar 6,66 m. Šosezon Aiga bija lēkusi 6,69 m. Pieci no 9 lēcieniem bija robežās no 6,52 līdz 6,65 m. Stabilāk lēca tikai sudraba ieguvēja Ivana Španoviča, kam seši no septiņiem lēcieniem bija starp 6,53 un 6,81 m (četri tālāk par 6,65 m). Cik var saprast no pašas Aigas izteikumiem, jau ziemā Aigu varēsim redzēt daudzcīņas sacensībās. Gan tāpēc, ka puika aug un rokas paliek brīvākas, gan laikam arī tāpēc, ka galvenā sāncense Latvijā Laura Ikauniece-Admidiņa buksē. Kaut tieši tāllēkšanā viņa piepildījusi mazo sapnīti un jau ir startējusi arī Dimanta līgā.
Laura Ikauniece pēdējā sacensību dienā veica izrāvienu un no 10.vietas pacēlās uz sesto, tomēr līdz iepriekšējā čempionāta otrajai vietai bija gana tālu. Gan tāpēc, ka galvenajām konkurentēm aiz rezultātiem regulāri parādījās piebildes SB, PB un pat NR. Tā trešo vietu ieguvusī beļģiete Nifisatū Tiama augstlēkšanā sasniedza 1,97 m, bet ceturtajā vietā ar PB (1,94 m) bija Nadīne Broersena, kas beigās ieguva sudrabu, ko pirms diviem gadiem bija spējusi Laura. Jā, daža laba valsts rekordus laboja atsevišķās disciplīnās. Savukārt Laura gan atsevišķās disciplīnās, gan septiņcīņā kopumā sevi nepārspēja un tikai vienreiz bija SB. Tas izrādās krietni par maz, lai kāptu uz pjedestāla. Pietrūka pat līdz rezultātam, ko viņa bija sasniegusi pirms diviem gadiem Helsinkos. Vai divi gadi pagājuši tukšgaitā? Diez vai, taču progresu neredz.
Elvijs Misāns savā stabilā šīs sezonas līmenī – 7,76 m pamatsacensībās, 7,79 kvalifikācijā. Ar 7,76 m nebūtu iekļuvis labāko ducī. Lai tiktu pie medaļas, arī personiskais rekords (8,05 m) būtu par īsu. Tas dotu vien 8.vietu. Šī Eiropas čempionāta rezultāti bija par mata tiesu labāki kā pirms diviem gadiem (tiesa, 7,76 m tāpat dotu 11.vietu, toties 8,05 – 6.vietu) un labāki nekā olimpiskajās spēlēs Londonā, kur bronzai pietika ar 8,12 m (šeit 8,17 m). Elvijam pēdējais laiks „noskaidroties”, kura disciplīna būs galvenā un tās pilnveidei veltīt visus spēkus. Labs potenciāls noteikti ir arī trīssolī.
Rolandam Štrobinderam debija Eiropā galīgi neizdevās – kvalifikācija tikai 76,16 m un 16.vieta. Līdz sezonas labākajam rezultātam pietrūka septiņu metru. Trauksmes signāls bija jau Latvijas čempionātā, kur Rolands palika tikai trešais un rezultāts bija apmēram tāds pats. Lai tiktu pie medaļas, bija jāmet pusotru metru tālāk par savu labāko rezultātu (83,10 m). Interesanti, kurš tagad pļaus mauriņu ģimenes īpašumā – Rolands vai Barselonas olimpisko spēļu dalībnieks Mārcis Štrobinders?
Līdz lielvalstij pietrūkst
Pēc Zigismunda Sirmā uzvaras Eiropas ziemas čempionātā, Gata Čakša uzvaras pasaules jauniešu čempionātā, pēc sešu mūsējo starta Eiropas čempionātā jau atkal gribējās Latviju saukt par šķēpa mešanas lielvalsti. Tagad samierināsimies tikai ar vienkāršu apzīmējumu – šķēpa metēju valsts. Pamatsacensībās startēja trīs mūsējie un arī augstāko – ceturto vietu – Latvijai deva tieši šķēpa metēji (Madara Palameika). Galu galā tieši Latvijā mīt tāds vīrs kā Ēriks Rags, kas 20 sezonas pēc kārtas šķēpu metis tālāk par 70 m, ar ko pietiktu čempiona titulam virknē Eiropas valstu, 17 sezonas tālāk par 75 m, 14 sezonas tālāk par 80 m, 9 sezonas tālāk par 83 m un 6 sezonas tālāk par 85 m!
Tomēr pilnīgas laimes par šķēpa metējiem šoreiz nav ne pašiem, ne faniem. Īpaši vīriem, no kuriem tikai amatieris Ansis Brūns tika starp 12 labākajiem un tika pāri 80 m. Kāpēc jau kuro reizi sezonas galvenajā startā laukumā ir tikai mūsējo ēnas? Ir ko padomāt gan pašiem, gan viņu treneriem. Kāpēc atkal neko neparādīja Valentīnas Eidukas audzēkņi? Kāpēc abi kārtslēcēji palika uz nullītes? Kāpēc finālskrējienā nefinišēja Poļina Jeļizarova? Kāpēc metru tuvāk nekā pirms nedēļas lodi aizgrūda Māris Urtāns? Kāpēc tik tālu no sezonas labākā snieguma atpalika māsas Lauma un Māra Grīvas? Kāpēc Jeļena Prokopčuka startēja 10 000 m nevis maratonā, kur viņas izredzes daudz augstāk vērtējamas? Jautājumu ir gana daudz, un Latvijas Vieglatlētikas savienībai uz tiem jāmeklē skaidras atbildes. Citādi sāksim pierast, ka vieglatlēti mājās brauc bez medaļām. Turklāt Eiropas čempionāta rezultāti ir tikai kā aisberga redzamā daļa...
*SB – seasons best (sezonas labākais rezultāts); PB – personal best (personiskais rekords)
