Ar Hariju III priekšgalā
Jau gadu pirms spēlēm kļuva skaidrs, ka Latvijai tajās būs rekordliela delegācija. 2001.gada februārī beidzot olimpisko sapni piepildīja arī mūsu hokejisti. Turnīrā Klāgenfurtē uzdevums bija visu laiku vieglākais - četru komandu turnīrā nedrīkstējām palikt pēdējie. Palikām... pirmie! Vēl jau sastāvā netrūka arī vecās gvardes. Un vienam no viņiem atklāšanā tika uzticēts nest Latvijas karogu. Varbūt pašam simboliskākajam no visiem – Harijam Vītoliņam III. Par līdzīgu dinastiju pasaulē vēl nebija dzirdēts. Un arī kopējā delegācija jau bija gandrīz lielvalsts cienīga – 51 sportists.
Pirms pašām spēlēm visa Latvijas olimpiskā saime iekļuva visai nopietnā skandālā – pozitīvas dopinga proves tika piešūtas lielākajai olimpiskajai cerībai bobslejistam Sandim Prūsim. SOK īsti nebija mierā ar iespējami īsāko diskvalifikāciju – diviem mēnešiem. Mūsu federācijas noteiktais termiņš Sandim beidzās februāra sākumā un deva iespēju viņam startēt spēlēs. Lieta aizgāja līdz Starptautiskajai Sporta arbitrāžai. Kurzemniekam palīdzēja novadnieki ventspilnieki un viņu advokāts Juris Grīnvalds. Mūsējie tiesā uzvarēja, par vainīgajām tika pasludinātas barības piedevas, tomēr prāva atstāja zīmogu uz attieksmi pret visu Latvijas delegāciju un arī uz paša Sanda startu. No otras puses – mazā Latvija vēl vienu reizi bija ielēkusi acīs SOK, ko tagad jau vadīja Žaks Roge. Pirmā reize bija cīņa par LOK atzīšanu vēl pirms 1991.gada.
Aklā aklā zarna
Jau spēļu norises vietā nācās izdarīt korekcijas Latvijas biatlona komandā. No ierindas izgāja jaunais talants Raivis Zīmelis. Diagnoze pavisam vienkārša – tautā saukta par aklo zarnu. Taču šoreiz to izgriezt izrādījās sarežģītāk nekā dakterim Aivaram Tihonovam piešūt norautu kāju. Zīmelim pēc operācijas sākās dažādas komplikācijas, un tagad daži teic, ka kaulainā jau stāvējusi blakus gultai. Atlabšana ilga pusgadu, bet turpmāka karjera parādīja, ka līdz galam tas tā arī neizdevās.
Amerikā tā bija ierasta lieta, izmantot jau esošo. Spēles notika agrāk būvētajās arēnās. Piemēram, „Delta Arena”, kur spēlēja Jutas „Jazz” basketbolisti („Delta” tāpēc, ka Soltleiksitija ir viena no trijām „Delta Airlines” bāzes vietām). Bet bija arī jaunas – kā tramplīnlēkšanas komplekss un bobsleja trase Pārksitijā.
No autobusu galapunkta līdz trasei bija jūdze, bet ar kāpumu vismaz 50 grādu leņķī. Publika pēc uzkāpšanas dabūja olimpisko sertifikātu. Žurnālistus augšup vizināja „šattli”, bet tos vajadzēja atrast. Dace Millere pirmajā reizē to neieraudzīja un ar latviešu sievietes spītību šo attālumu veica pati saviem spēkiem. Žēl, ka sertifikātu neviens viņai tā arī neiedeva.
Atšķirībā no Nagano šoreiz saule spīdēja daudz biežāk un dienas vidū aizvējā un jau saulītē jau varēja „vannoties”. Attālumi starp olimpiskajiem objektiem joprojām bija gana lieli un autobusos pagāja daudz laika. Šoreiz bija lielākā piedzīvotā laika starpība – 10 stundas.
Makša bullītis
Kādu laiku vietējā IHL (tobrīd līdzās NHL un AHL bija arī šāda līga) klubā bija spēlējis hokeja izlases aizsargs Viktors Ignatjevs un viņu atcerējās. Protams, ka vislielāko interesi raisīja hokejisti. Labi sāka (ar uzvaru pār Austriju), tad trillerī nospēlēja neizšķirti (no 3:6 15 minūtes 6:6) ar Slovākiju (ar bijušo „Dinamo” spēlētāju Petrovicki sastāvā) un bez variantiem zaudēja Vācijai. Pēdējā gandarījuma mačā ar 9:2 tika sagrauta Ukraina. Ar simbolisku un skaistu bullīti punktu spēlēšanai izlasē pielika Maksis (Andrejs Maticins).
Mazliet dīvaini bija vērot, ka uz hokeja izlases komandtiltiņa kā tāds Mr.Bīns centās zīmēties ari Kirovs Lipmans, Tomēr šī bērnišķīgā slimība viņam ātri pārgāja. Delegācijas vadītājam tomēr cienīgāk bija atrasties ložā...
Ne jau tāpēc, ka pietrūka Zīmeļa, bet pavisam vāji šoreiz nostartēja biatlonisti – pavisam nevarēja trāpīt ar smēriem. No šejienes līdz okeānam tālu, dominē sausie vēji, veidojot pavisam atšķirīgu sniega struktūru. Ar sagatavošanos arī laikam nebija trāpīts. Labākā izrādījās Oļega Maļuhina 30.vieta iedzīšanā. Stafetē tikai 17.vieta. Briču pārī (tobrīd jau gan visai nosacītā pārī, jo draudzība ar Baltkrievijas biatlonisti Natāliju Permjakovu nemaz netika slēpta) šoreiz jau abi bija biatlonisti.
Kamaniņu braucēji bija savā elementā – atkal labāka Anna Orlova (9.vieta), Ilutai Gailei – 10. . Otrajā olimpiskajā piegājiena sacensības nepabeidza Mārtiņš Rubenis. Divniekos desmitie bija Ivars Deinis/Sandris Bērziņš.
Slēpošanā Hermaņa stafeti mēģināja pārņemt Juris Ģērmanis – startēja trijās distancēs, visas pabeidza un nepalika pēdējais. Bet palika igauņu ēnā, kam zelts 15 km (Andrus Vērpalu), sudrabs – 50 km (Vērpalu) un bronza 15 km (Jāks Mē).
Kalnu slēpošanā debitēja Ivars Ciaguns. Ar 26.vietu slalomā. Interesanti ko pirms gadiem 25 būtu spējis viņa tēvs Jānis Ciaguns, kas, šķiet, bija apveltīts ar daudz lielāku sportisko niknumu. Savukārt skeletonā ar „acīti” (21.vietu) debitēja Tomass Dukurs. Varbūt tieši tur meklējama Dukuru dinastijas nākamo panākumu atslēga? Bet par čempionu kļuva Džimijs Šī, kura vectēvs Džons par čempionu skeletonā kļuva 1932.gadā.
Pēc 5.vietas Nagano Sanda Prūša 7.vieta četriniekā (ar Mārci Rulli, Jāni Ozolu, Jāni Silarāju) un 11. divniekā (ar Rulli) bija solis atpakaļ. Konkurenti bija gājuši uz priekšu, tomēr lielāko robu cirta barības piedevu lieta. Savukārt lieliski savā trasē bija ASV bobslejisti ar Todu Heisu un viņu treneri Jāni Skrastiņu priekšgalā. Amerikāņu daiļslidotājus dejotājus trenēja Inese Buceviča. Gan ne tik sekmīgi. Toties pie pirmā olimpiskā zelta tika Jeļena Berežnaja un šoreiz jau bija runīgāka. Oļega Šļahova mēģinājumi atgriezties apritē bija nesekmīgi.
Par spēļu varoni laikam kļuva ar austrāliešu šorttrekists Stīvens Bredberijs. Laimīgi no pusfināla iekļuvis finālā (divus priekšā finišējušos diskvalificēja), ari tur viņš turējās godam. Tomēr pirms pēdējās taisnes bija tikai piektais. Taču – arī tā gadās – pēdējā līkumā pirmie četri sadūrās, krita un Bredberijs finišu šķērsoja pirmais. Tāds mēdz būt šorttreks. Un arī zvaigžņu stāvoklis tajā brīdī.
Savukārt, kad savu distanci pabeidza ātrslidotāja Ilona Lūse, bija sajūta, ka šim sporta veidam Latvijas vēsturē pielikts punkts. Ne sportistu, ne treneru, ne vietas, kur slidot. Izrādās – kļūdījos.
Par olimpiskajiem čempioniem hokejā pēc 50 gadu pārtraukuma kļuva kanādieši, kas ar 5:2 uzvarēja ASV. Sāpīgi. Baltkrievija pārsteidzoši apspēlēja Zviedriju un tika līdz spēlei par 3.vietu. Kalnu slēpošanā uzlēca Janicas Kosteličas zvaigzne. Četrus zeltus pieplusoja biatlonists Uve Einars Bjerndālens, bobos abus zeltus paņēma Kristofs Langens, kas tagad trenē Vācijas izlasi. Tramplīnlēkšanā divi čempiona tituli Simonam Amanam, kas gatavs lidot arī Krasnaya Polyana. Ar sudrabu olimpisko karjeru beidza trīskārtējais čempions „vācu sardele” Georgs Hakls. Priekšā bija Armīns Cēgelers, kas startēs arī Sočos, un arī viņam var būt trīs zelti.
Spraugas tabu sienā
Soltleiksitijas laikā Latvijā jau iezīmējās trekno gadu aprises, un uz tālo Jutas štatu sabrauca itin daudz fanu. Pārsvarā gan hokeja vilināti. Tādas izpriecas, kā reiz Mote atļāvās Šefīldas viesnīcā, pārbīdot klozetu un vannu, tur pēc definīcijas nebija iespējamas, jo mormoņi ir atturībnieki. Attiecībā pret alkoholu. Toties ģimene, kurā ir mazāk par pieciem bērniem, gan nav īsta ģimene. Ja nepietiek ar vienu sievu, ņem palīgā vēl kādu! Oficiāli it kā vairs ne, bet neoficiāli viņu vidū joprojām esot poligāmija. Mūsdienu pasaulē visiem tabu var atrast spraugas. Atrada arī „sausajam likumam”, un tieši šeit līdz šim vienīgo reizi ziemas spēlēs latviešiem bija savs nams, kur pulcēties. Tā bija kā bangojoša saliņa Jutas štata sausajā okeānā. Te paciemojās šurp atbraukušie fani, arī Vaira Vīķe-Freiberga prezidentes statusā. Tur aizsēdējās un vienu reisu vēlāk Denverā ieradās Sandis Ozoliņš. Žēl tikai, ka šoreiz pietrūka medaļas, ko iemērkt šampanietī.
Toties Jutas publikā Latvija atstāja gana dziļas pēdas, jo vietējā TV kanālā KSL par Latviju lielāku uzmanību veltīja tikai amerikāņiem. Ziņu „enkurs” Brjūss Lindsejs bija gandrīz mūsējais. Izdevās pat pabūt TV mītnē, jo „Dienai” par viņu rakstīju rubrikai „Populārs cilvēks”.
Tieši Soltleiksitijā atklāju knifiņu, kā piekļūt sportistu zonai bobslejā. Treniņdienās kontrole bija vājāka, tikai nevajadzēja būt uzkrītošam. Tā varēja brīvi pakomunicēt un arī uzzināt vienu otru jaunumu vai neoficiālu informāciju, kas lieti noderēja. Protams, saglabājot mēra sajūtu, jo vīri gatavojās startam.
Nepārtrauktās pārbaudes
Ziemas spēles Soltleiksitijā notika tikai nepilnu pusgadu pēc 11.septembra ar visām no tā izrietošajām sekām. Tiesa, žurnālistiem kataklizmas sākās jau Rīgā. Tā bija sanācis, ka vairums ceļā devās vienā dienā un ar vienu avioreisu. To pēkšņi atcēla un sākās drudžaini meklējumi, kā nokļūt galapunktā. Vieni galā bija ar dažu stundu, bet daži gandrīz ar diennakts aizkavēšanos un ar nakšņošanu Ņujorkā. Līdz ar to katrs pa savam iepazinām jaunās drošības kontroles metodes, kad pārbaudīja pat kurpju šņores.
Arī iepriekšējās spēlēs žurnālisti tika gana rūpīgi skenēti, tomēr šeit jau reizēm kontrole bija niknāka kā Alkatrazā vai Butirkos (interesanti – kur tā ir stingrāka?). Pie skeneriem veidojās liela rinda, kas kavēja darbu. Īpaši reizēs, kad beidzās kādas svarīgākas sacensības. Uz beigām gan brīvprātīgie pārbaudītāji kļuva miegaināki un vaļīgāki.
Franziskaner nav skābs!
No stresa viedokļa Soltleiksitijā tā bija daudz vairāk nekā Nagano. Tur katru Nākuma kustību varēja apdzejot piecos veidos, jo Nagano jau bija pāri pusnaktij, bet Rīga vēl tikai taisīja avīzi. Tāpēc reizēm telefona zvans piecēla no dziļākā miega, ja kolēģiem bija radušās pamatoti jautājumi. Soltleiksitijā pulkstenis tika griezts uz otru pusi, taču ne tik ļoti, ka neko no rīta notikumiem nevarētu iedabūt avīzē. Tāpēc arī katra drūzmēšanās pie drošības teltīm varēja izsist no līdzsvara.
Tāpēc arī reizēm maza atslodze latviešu namā vai askētiskajā viesnīcā, par ko nācās maksāt lielu naudu, lieti noderēja. Kad Rīgas krājumi beidzās, mēģinājām sadraudzēties ar „John Morgan” un viņa brāļiem. Vienreiz par mums parūpējas ar delegācijas vadītājs Einārs Fogelis.
Atnākam mājās – priekšā kaste alus. „Pogājam” vaļā, sākam malkot. Tāds skābens. Bet dāvinātam zirgam taču zobos neskatās! Zoli uzraujot, kaste ātri izžuva. Otrā rītā prasām TV kolēģiem, vai viņiem arī ticis tas ieskābenais alus? Dāvis Ernštreits ar platu smaidu teic: „Jā!” Un tad: „Jūs neko no alus nesaprotat! Kad arī mēs sākām šķobīties par skābumu, Māris Rīmenis ar eksperta cienīgu skatu mums paskaidroja: „Puiši, tas tak ir „Franziskaner”! Tas jādzer kopā ar balto desu un jāskatās uz sniegotām Alpu virsotnēm.
Kur te Alpi, kur te baltā desa! Tomēr, kad vienreiz Minhenē „Franziskaner” tādā kombinācijā arī noprovēju, sapratu, ka tur kaut kas ir. Tāpēc reizumis to nopērku un pie Centrāltirgus var dabūt arī „Iršu” balto desu. Alpus ar Milzkalnu vai pat Gaiziņu gan neaizstāt!
Par mormoņiem nekļuvām
Ja spēļu atklāšana pēdējās desmitgadēs kļuvusi par lielu izrādi, kur ir režisora domas lidojums, tad noslēgums vairāk orientēts uz izklaidi, ko pa pilnam var izbaudīt arī sportisti, kuri nu var atlaist bremzes, jo vairumam sezona galā. Šoreiz noslēgumā uzdziedāja gan „KISS”, gan Kristina Agilera, gan vietējais mormoņu koris. Viss ar iedvesmu un pat nebija auksti.
Lai kā arī gribējās apskatīt Lielo kanjonu vai Lasvegasu, kas pēc Amerikas mērogiem turpat vien bija, tomēr vienīgajā brīvajā dienā pēc spēlēm tas nebija iespējams. Brjūss mūs četrus – arī Māri Zembergu, Ilmāru Znotiņu un Jāni Matuli aizveda uz pašu sālsezeru, kas devis nosaukumu arī pilsētai. Parādīja šo to no pilsētas un ieveda arī mormoņu templī. Reiz jau to bijām izstaigājuši, bet šoreiz tas notika erudīta gida pavadība. Iespaidīgi. Reizēm patiešām likās, ka no šejienes līdz Dievam ir vistuvāk. Brjūss ne ar vārdu mūs nevilināja savā draudzē, taču zemapziņa strādāja. Ne jau velti katram mormoņu jauneklim divi gadi jānokalpo par misionāru – nav svarīgi Kenijā, Nauru salās vai Latvijā. Arī Rīgas ielās taču esat sastapuši jaunekļus ar melniem „badžiem” pie uzvalku atlokiem. Un daži jau cenšas uzrunāt latviski. Viss ir pārdomāts.
Vajadzēja nopirkt arī kādu suvenīru. Tiesa, mēs nemēģinājām pakļauties masu psihozei, jo visi gribēja berešu replikas – ar oriģināliem staigāja ASV olimpiskā delegācija. Rindas pēc tām bija garākas, kā 1983.gadā unītī pēc tualetes papīra. Viena tāda berete joprojām ir arī hokejistu un sporta žurnālistu aprindas zināmā Armanda Beizītera īpašumā. Vai tad neviens to nav redzējis „Dinamo” spēlēs?
Pirms atpakaļceļa sabiedēja par kontroli lidostā un teica, lai tur esam pusdienu pirms lidojuma. Bardaks bija, bet mazliet pārspīlēts gan.
Pēc ciemošanās pie mormoņiem palika divējādas izjūtas. Rezultātu atkal gandrīz nekādu. Jau sākām nožēlot, ka pietrūka sava Hermaņa. Tomēr apkārtnes kalni, dzestrais gaiss un mormoņu dzīves filozofija atstāja pavisam patīkamu iespaidu.
Mājupceļā uz brīdi iegriezos Čikāgā, apciemoju tanti, ar Jura Valaiņa starpniecību vietējos latviešus iepazīstināju ar Soltleikā sasniegto un nesasniegto, pavakariņoju ar Bilu Činu. Jā, jā man tagad rados ir ne tikai latgaļi, bet arī ķīnieši. Londonā aizgāju uz „Fulham” spēli. Kluba sastāvā tobrīd vēl bija Andrejs Štolcers – viens no interesantākajiem mūsu futbolistiem. Bet tas jau ir cits stāsts....
