Atkāpe
Jau pirms Albērvilas bija ideja pameklēt kādus simbolus, ko varētu izmantot, emocionāli uzlādējot olimpisko delegāciju. Kā nekā Latvija bija to 16 valstu saimē, kas 1924.gadā iesāka ziemas spēļu tradīciju. Mums bija arī savs elks - 1939.gada Eiropas čempions ātrslidošanā Alfons Bērziņš. Varbūt ceļu uz olimpiskajām spēlēm varētu sākt no ASK stadiona, kur 1939.gadā Bērziņu vēroja 10 000. Vai varbūt tas varētu sākties no Alberta Rumbas kapavietas - 1924.gadā ātrslidošanā viņš bija septītais... Meklējot Rumbas kapu, sapazinos ar kolosālu vīru - Staņislavu Strodu. Arī ātrslidotāju. Tiesa, mazāk zināmu par brāli Pēteri. Latviskā traģēdija - sarkano Pēteri tauta zināja labāk par ''sarkanbaltisarkano" Staņislavu, kurš savu līniju noturēja arī padomju laikos. Tāds pamatīgs latvietis!
Izrādījās - Rumbas kapavieta Ziepniekkalna kapos jau nolīdzināta... Tā arī līdz šai dienai olimpiešus ceļā pavadām tikai lidostā.
Ar "laptopu" somā!
Lillehammerei arī žurnālisti jau tika "sašķiroti" pēc pieteikumiem, pēc laikrakstu "svara". Tur jau strādāja arī brigāde no Latvijas Televīzijas. Žurnālistu bija vairāk un visus vairs pat nenosaukšu - Dainis Caune, Uldis Jirgens, Armands Puče, Dace Millere. No televīzijas Māris Rīmenis, Andris Ušackis, Mariss Andersons...
Tad pa īstam ieraudzījām, ka televīzijas vīri ir priviliģētāka rase, jo pie sportistiem tika ātrāk par visiem citiem. Tikmēr Hermanis pie mums jau atnāca „galīgi zils”. Es domāju nosalis.
Šoreiz jau bija sperts plats solis uz priekšu arī informācijas pārraidīšanas tehnoloģijās - "Diena" bija apgādājusi mani ar IBM "laptop".
Kamēr uzķēru visas pārraidīšanas "fiškas", pāris dienas bija nervozas. Piedevām vēl arī redakcijā bija gadījusies nestunda, jo ar vienu klikšķi kāds bija izdzēsis rakstus nākamās nedēļas "Sestdienai" un pirmdienas izdevumam. Tomēr, kad viss sakārtojās, jau jutos kā baltais cilvēks ne tikai uz septiņdesmipiecgadīgā spāņa fona. Šis vīrs bijis jau spēlēs Sanktmoricā (1948.gagā!) un joprojām cītīgi klabināja rakstāmmašīnu.
Sals nebija šķērslis
Lillehammere bija pilnīgs pretstats Albērvilai. Alpu sauli un dzestro gaisu bija nomainījis ziemeļu skarbums un, tur nodzīvojot divas nedēļas, jau bija skaidrs, kāpēc Knuts Hamsuns rakstīja tik depresīvus romānus.
Latvijas žurnālistus izmitināja guļbūvē gandrīz kalna galā. No ceļa līdz mājai bija "izcirsta" eja. Kad pa to gāja cilvēks, labi ja cepures pušķis bija redzams, bet Daci Milleri vispār neredzēja - sniega sega vismaz 1,50 m biezumā! Arī sals gandrīz visu laiku turējās -20 un vairāk.
Reizumis bija bažas, vai sacensības varēs notikt. Notika un, piemēram, 50 km slēpojumu 20 grādu salā visas četras stundas vēroja gandrīz 200 000 skatītāju. Tā bija Norvēģija, kur ziemas spēles bija un ir kaut kas līdzīgs reliģijai. Jo īpaši jau klasiskie "nordiskie" veidi - distanču slēpošana, tramplīnlēkšana, ziemeļu divcīņa, ātrslidošana... Tolaik arī kalnu slēpošana ar zelta paaudzi Četilu Omodu, Lasi Čusu. Tieši tur vairāk bija iespēja dabā redzēt telemarka slēpošanas tehnikas demonstrējumus. Norvēģi jau kopš vikingu laikiem salam bija labi ekipēti, bet mums, mazpieredzējušajiem un ne tik labi pie aukstuma pieradušajiem, mammas adītajās vilnas zeķēs ievīstītās kājas vēl nācās ietīt avīzēs. Dzirdēts, ka tā esot darījuši kara laikā - tikai nezinu kas – Napoleona kareivji pie Maskavas, vācieši pie Staļingradas vai krievi pie Manerheima līnijas. Un, kur viņi ņēma tik daudz avīžu? Bet noderēja gan. Tāpat kā līdzpaņemtais atļautais litrs, kas neparasti ātri izžuva. Norvēģijā atšķirībā no Albērvilas tusiņu, arī presei, bija maz un arī gana trūcīgi. Kad reiz ar nelielu aizkavēšanos ieradāmies uz kādu preses pieņemšanu, uz galda mētājās tikai medījuma kauli. Gaļa jau bija citiem "ribās". Norvēģijas cenas jau tagad ne vienu vien dzen izmisumā, bet 1994.gadā to izjutām trīstik. Taču izdzīvojām, tāpat kā Nansens un Heijerdāls savos ceļojumos.
Jā, norvēģi, kas pirms 50 gadiem, kad nebija atklāta nafta, dzīvoja gana trūcīgi, atšķirībā no frančiem nav tusētāji un vēl ir ļoti taupīgi. Ne velti tagad viņu naftas fonds ir biezāks par Latvijas gada budžetu. Toties atklāšana bija ne mazāk iespaidīga kā pirms četriem gadiem. Salūts gan vairs nelika mutei ilgi palikt vaļā. Cilvēks ātri pie daudz kā pierod.
Pelēcīgi
Šoreiz jau Latvija spēlēm varēja gatavoties rūpīgāk. Arī nauda LOK kasē sāka parādīties. Jaunu talantu gan nebija daudz, tāpēc nācās iztikt ar jau padomju ratos iebrauktiem zirgiem. Arī sportistu bija vairāk - 27. Viņiem šoreiz jau bija vadmalas mēteļi. Cienīgi, lai arī varbūt ne visai ērti. Karogu parādē atkal nesa bobslejists - Zintis Ekmanis. Nu gandrīz medaļu pretendents. Hokejistu gan nebija, jo viņi Šefeldā bija zaudējuši slovākiem, kurus organizēja pats Petrs Ščastnijs.
Arī mūsu trumpji bija tie paši - bobslejs, kamaniņu sports. Jau sākām vairāk gaidīt arī no biatlona. Varbūt aukstums, varbūt hamsuniskās noskaņas, bet rezultāti izrādījās vājāki nekā cerēts. 9.vieta kamaniņu braucējai Annai Orlovai, 10. - bobsleja divniekam Zintis Ekmanis/Aldis Intlers, kura vairs nav mūsu vidū, 11. - kamaniņu divniekam Aivis Švāns/Roberts Suharevs, 12. - otram divniekam Juris Vovčoks/Dairis Leksis, 13. - Ekmaņa kvartetam (vēl Aldis Intlers, Didzis Skuška un Boriss Artemjevs). Visaugstāko - 8.vietu Latvijas delegācijai ieguva daiļslidotāju pāris Jeļena Berežnaja/Oļegs Šļahovs. Vēl jau delegācijā bija otrs daiļslidotājs Andrejs Vlaščenko ar ekstravaganto treneri Anželu Šurupovu komplektā. Viņa reizumis atgādināja krusta zirnekļu mātīti. Tomēr Vlaščenko izdzīvoja.
Bija iemesls aizbraukt arī uz šo spēļu arhitektūras pērli - apgāzto vikingu laivu - ātrslidošanas stadionu, kur slidoja Ilonda Lūse. Braucām arī uz slēpošanu, kaut zinājām, ka Jānis Hermanis šoreiz vairs nebūs "Lāčplēsis" un pļaviņiete Ineta Kravale-Vītola - Spīdola arī ne. Žēl, ka Inetai nebija lemts iziet olimpiskajā trasē desmit gadus ātrāk. Tad varbūt arī tagad būtu kāds Igaunijas līmeņa slēpotājs/a.
Cerējām uz biatlonistiem, bet viņi šoreiz bija pat vājāki nekā pirms diviem gadiem - augstākā bija Gundara Upenieka 19.vieta 20 km. Izgāšanās bija stafetē, kur pirmajā posmā "grupas cīņā" Oļegs Maļuhins krita, palika bez nūjas un konkurenti bija gabalā. Iedzīšana vainagojās ar nesašautiem mērķiem un 18.vietu finišā. Toties vīri rūdījās.
Bet uz klintī iekalto ledus halli Jēvikā braucām vienkāršas intereses dzīti.
Šoreiz jau parādījās pirmie latviešu treneri, kas strādāja ar ārzemniekiem. Šveices bobslejā bija piezemējies Jānis Ķipurs un viņa audzēknis Reto Geči ar Gvido Eklinu tika pie sudraba medaļas, zaudējot tikai slavenajam tautietim Gustavam Vēderam.
Daiļslidošana iezīmējās ar Hārdingas – Keriganas konfliktu un kādu savdabīgu informāciju Armanda Pučes kontā. Treniņā viņš sācis sarunu ar kādu fotogrāfu no „National Geografic”. Šis par vienu bildi mēdzot saņemt pat 10 000 USD. Daiļslidošana viņu maz interesējot, taču atbraucis tikai viena slidotāja viena elementa dēļ. Šķiet, tas bija kanādietis Elviss Stjko, kas jau veica četrapgriezienu lēcienu. Fotogrāfs jau kādu ceturto dienu nākot uz treniņu, staigājot apkārt laukumam, fotografējot un meklējot labāko vietu. Nu jau esot uztvēris, kur viss saiet kopā un vēl seja labi redzama. Tagad tik sacensību dienā pie durvīm jābūt pirmajam, lai varētu nostāties tieši tajā vietā. Arī 10 000 dolāri tāpat vien rokā neiekrīt.
Par šo spēļu varoņiem kļuva slēpotājas Manuela Di Čenta un Ļubova Jegorova, ātrslidotājs Johans Ulevs Koss. Bija dramatiskā slēpošanas stafete, kuras finišā Silvio Fauners par 0,4 sekundēm apsteidza norvēģi. NHL spēlētāji vēl nepiedalījās, bet hokejistu ar NHL pieredzi jau bija gana daudz. Kaut vai Peters Ščastnijs, Kahans Lobs...
Bez izpletņa
Visai vēsturisks bija atpakaļceļš no Oslo. Arī ar čārteru. Tikai šoreiz tas aeroplāns bija tāds pašaurs. Bet mantu bija daudz. Labi vēl, ka bobslejisti bobus nevilka iekšā. Toties slēpju bija vesela grēda un vēl daudz kā cita. Pa eju pastaigāt pat skaidrā būtu grūti, taču pēc tik neveiksmīgām spēlēm dažiem šoreiz bija iemesls, lai ieņemtu tā no sirds. Turklāt daži tieši Lillehammerē pielika punktu aktīvajām sporta gaitām.
Katrā ziņā tas lidojums nemaz neatgādināja mūķeņu došanos uz Vatikānu.
Sava tiesa tika arī man. Ne dziras, bet skarbu vārdu ziņā, un Zintis Ekmanis bija gatavs žurnālistu bez izpletņa palaist ārā no lidmašīnas. Konflikts sen jau aizmirsts un pavisam nesen atcerējāmies arī to lidojumu. Zintim bija škrobe par nepiepildītajām cerībām. Viņam bijusi iespēja tikt pie labām slidām, taču LOK kasē naudas nav bijis (līdz "Bankas Baltija" kraham vēl gan bija vairāki mēneši, arī "Olimpija" vēl jau turējās...). Un tieši ar šīm slidām itālis Ginters Hubers tika pie bronzas. Arī es atcerējos pavisam ķecerīgo virsrakstu pēc mūsu bobslejistu nesekmīgā starta Pasaules kausā Kēnigzē - "Vanckari ērgļa ligzdā". Par vanckariem skaidrs, bet ērgļa ligzdai sakars ar to, ka tieši Kēnigzē tuvumā bija slavenais Hitlera bunkurs, ko sauca Ērgļa ligzda... Kā lai te nepaliek cemmīgs. Dažam labam par to atkal bija liels prieks.
Neveiksme Lillehammerē kļuva par iemeslu, lai LOK spertu radikālus soļus tā sauktās augstākās sporta meistarības atbalstīšanā. Tika izveidota Latvijas Olimpiskā vienība, kura balstīja pašus labākos Latvijas sportistus - potenciālos olimpiskos medaļniekus.
Līdz spēku izsīkumam
Kamēr bijām Lillehammerē un tās apkaimē, silti, protams, nebija, bet nesūdzējāmies un izturējām. Toreiz jau par termoveļu pat nezinājām. Problēmas sākās mājās. Izrādījās - cīņā ar salu organisma spēka rezerves bija krietni iztērētas un pagāja laiks, kamēr baterijas uzlādējās. Bet, kamēr atjaunojās, vakaros lūziens piezagās nemanot. Sēžu, lapoju avīzi, pablenžu TV ekrānā un galva jau sveras. Pat vairs nedzirdu, kā Līga, kura tobrīd mācījās 1.klasē "zālīšos", kaut ko stāsta par skolas gaitām. Un tā kādas pāris nedēļas no vietas. Arī tādi bijuši olimpiskie upuri.
Jāņem vērā arī fakts, ka režīms olimpisko spēļu laikā parasti ir apmēram tāds - 18 stundas darbam un pārbraucieniem, 6 miegam. Labākajā gadījumā.
Nereti vairāk par 4 stundām pagulēt nesanāk. Mums reizumis dienā bija jāpaspēj uz trijiem sporta veidiem, kamēr seši norvēģi skatījās un aprakstīja, kā slēpo vai slido viņu varoņi...
Tāpēc sanāca tā, ka spēles, kas kļuva par visas norvēģu tautas svētkiem un sevī nesa patiesi olimpisko garu, atmiņā palikušas tādas pelēcīgas - sals, sals, sals. Un ar nepiepildītām mūsējo cerībām.
Toties tieši šī neveiksme dzemdēja Latvijas Olimpisko vienību.
