Laiks skrien ātri. Te pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas sportisti debitēja olimpiskajās spēlēs Francijas Alpos Albērvilā, un te klāt jau Soči un manas septītās ziemas olimpiskās spēles. Pirmās subtropos. Kā sportistiem sešas ziemas spēles ir bijušas Ilmāram Bricim un Annai Orlovai. Piecas būs Mārtiņam Rubenim. Un ļoti ceru, ka trīs rezervista statusā tomēr nebūs Intaram Dambim. Būs pa īstam.
Nē, ar to nebūt negribu reģistrēt rekordus vai īpaši izcelties, jo zinu, ka Jāņa Ķipura kontā varētu būt septiņas ziemas spēles - lai arī tajās viņš bijis dažādā statusā. Septītās spēles būs arī trenerim Vitālijam Urbanovičam, slēpju meistaram Aivaram Bogdanovam, LOK prezidentam Aldonim Vrubļevskim, LOV direktoram Eināram Fogelim, Kamaniņu sporta federācijas prezidentam Atim Strengam, bobslejistu trenerim Sandim Prūsim, arī Zintim Ekmanim. Arī Ilmāram Bricim, kas Sočos būs kopā ar Lietuvu.
Šoreiz mazi atmiņu uzplaiksnījumi. Arī no aizkulisēm, kas parasti labākajā gadījumā paliek starp rindām.
I Albērvila. Ar miklām acīm, Alpu sauli un smaržām
Cik ātri 1991.gada vasarā izplēnēja augusta pučs, tik ātri septembrī Latvija atgriezās olimpiskajā saimē. Latvija Albērvilas olimpiskajā vilcienā ielēca pēdējā vagonā. Tad vēl, lai to panāktu, kādu laiku nācās skriet pakaļ vilciena sastāvam, kas jau bija sācis kustēties. 1988.gada rudenī sētā sēkla bija labi sazaļojusi, tāpēc galīgi tukšā vietā visu nenācās sākt. LOK prezidents Vilnis Baltiņš jau bija virinājis SOK mītnes durvis.
Ugunsdzēsēju režīmā
Nepilnos piecos mēnešos toreiz vajadzēja izdarīt to, kam tagad tiek veltīti vairāki gadi. Tas skāra arī žurnālistus, kas devās uz Albērvilu. Visas kvotas jau bija sadalītas un SOK nācās kaut ko pārdalīt vai arī meklēt iespējas, kā piešķirt papildu kvotas.
Latvijai sanāca piecas preses vietas, kuras aizpildīja Uldis Jirgens (Latvijas Radio, bet bez tiesībām raidīt no sacensību vietas), Zigismunds Zālmanis (foto, „Diena”), Armands Puče („Latvijas Jaunatne”, arī foto), Dainis Caune (žurnāls „Liesma”). „Diena” tika pie vēl vienas akreditācijas, turklāt savdabīgā veidā. Tobrīd jau bija sākušies sadarbības meklējumi ar "Ekspressen" un zviedri cēli vienu savu akreditāciju atvēlēja "Dienai", un tā arī es kļuvu par olimpisko žurnālistu, par ko jāpateicas arī kolēģiem par uzticību. Tas gan neliedza Latvijā dažiem sacelt sašutuma vētru par netaisnīgo akreditāciju sadali. Šis laiks uz visai ilgu sprīdi atstāja iespaidu uz žurnālistu savstarpējām attiecībām. Dažs teiks - kā jau pie latviešiem. Taču diez vai šajā ziņā esam unikālāki par poļiem, palestīniešiem vai meksikāņiem.
Toreiz Latvijas Olimpiskajai komitejai, kas jau bija atmetusi vārdu „pagaidu”, daudz ko nācās darīt lielā steigā – organizēt saraksti ar SOK mītni – labākais līdzeklis bija telegrāfs, veidot olimpisko delegāciju, šūdināt parādes tērpus, sportistus nodrošināt ar inventāru, organizēt nokļūšanu uz Albērvilu. Daudz kam palīgā tika ņemta intuīcija, jo pieredzes nebija. Daudz palīdzēja Ansis Reinhards, kas bija LOK atašejs Lozannā, jo dzīvoja Šveicē. Turpat blakus arī Albērvila. Svētku drānām vāca no katra pa strēmelītei...
Parādes forma bija tāda mazliet naiviski romantiska. Ar atmiņām par trīsdesmitajiem gadiem - uz baltām jakām trīs kamīnsarkanas zvaigznes un uzraksts LATVIJA. "Meteora", nē, laikam "Sarkanā kvadrāta" gumijnieki ar LOK emblēmu... Karmīnsarkanas cepures, cimdi.
Šķērsām skrejceļam
Lai vai kā - visi varējām kāpt līgumreisa lidmašīnā, ko, šķiet, greznoja uzraksts „BankaBaltija” un arī LOK emblēma. Galapunkts bija Lionas lidosta, no kurienes tālāk bija paredzēts ceļš ar autobusu uz Albērvilu. Kā jau tolaik ierasts, laika īsināšanai gaisā pa kādam konjaciņam, lai noņemtu saviļņojumu. Sarunās laiks skrien ātri un jau laižamies lejā. Te pēkšņi blakus sēdošais Zigismunds Zālmanis šausmās saķer galvu un lidmašīna atkal strauji slienas debesīs. Zigis, kas sēž pie iluminatora, knapi izdveš: "Skrejceļa svītras bija gandrīz perpendikulāri. Būtu piezemējušies zālītē." Pariņķojusi dažus apļus virs Lionas un nesaņēmusi atļauju otram mēģinājumam, lidmašīna devās uz Ženēvas lidostu, kur miglas nebija. Tur laimīgi nolaidāmies.
Ceļš uz Albērvilu gan kā miglā - Alpu skati arvien vairāk apbūra. Akreditācija, kas francūžu rakstura īpatnību dēļ bija visai lēna, iekārtošanās viesnīcās jau krietni pāri pusnaktij. Man paveicās - zviedri bija noīrējuši istabu dažus metrus no MPC - galvenā preses centra, kas kļuva par otrajām mājām. Pārējie tika izmētāti pa apkārtnes ciemu viesnīciņām.
Pāri kraujai
Brokastis bija labas, bet citas ēdienreizes sanāca gaužām neregulāras.
Vienas pusdienas tur maksāja tādu naudu, par kādu Rīgā visu ģimeni labā ēstuvē (cik nu toreiz te vispār tādu bija!) varēja mēnesi barot! Taču Albērvilas preses centrā netrūka nekā tāda, par ko tad reizēm vēl bija mutes vaļā - jogurti, kellogi, kola...
Kolēģiem reizēm ar olimpiskā ciemata maltītēm palīdzēja dāsnais daiļslidošanas treneris Oļegs Nugumanovs.
Vēl vairāk mute pavērās atklāšanas ceremonijā, kas patiešām arī pavēra jaunu lappusi olimpisko spēļu vēsturē. Pēc uguņošanas kakls no skatīšanās debesīs trīs dienas sāpēja. Bet sirds vēl ilgi kņudēja no emocijām, kad stadionā iesoļoja mūsējie ar Jāni Ķipuru priekšgalā. Aiz viņa vēl 23 olimpieši. Jā, arī asaras acīs sariesās. Ko tur liegties... Tas ir noticis manā dzīves laikā un manu acu priekšā!
Sacensību vietu nosaukumi vien nepieradušām ausīm skanēja kā burvīga dziesma - Lesezī, Laplaņa, Tiņa, Kurševela (tad tā vēl neko nezināja par skandalozajiem krievu biezajiem), Valdizēra... Bet braukšana uz Lesezī vai Laplaņu bija kā šausmu filma, jo brīžiem šķita, ka vismaz puse no busa jau karājas pāri kraujas malai un katra reize, kad sasniegts galapunkts, likās kā paradīze un prasīties prasījās pēc mēriņa stresa noņemšanai.
Nedēļa bez preses
Pagāja dienas, kamēr "ierubījās" visā, ko piedāvāja preses centrs, kā funkcionēja transports. Ko nozīmēja mixed zone utt. Datori ar IBM atbalstu jau bija ikdiena, informācijas bija vairāk, kā to varēja aptvert un apstrādāt. Tas bija gandrīz kā uzbekam no feodālisma ielēkt sociālismā.
Datori tolaik bija tikai aģentūru un „biezo” avīžu korespondentiem. Tāpēc materiāli uz Rīgu tika nogādāti visnotaļ savdabīgā veidā. Sākotnēji iecerētais variants ar telefax palīdzību tomēr nenostrādāja, jo "Dienas" galā fax "gļukoja". Kā nekā tas bija tikai 1992.gada sākums. Zvani no Albērvilas uz Latviju bija gaužām dārgi. Līdz ar to noteiktā laikā uz konkrētu preses centra telefonu numuru Rīgā tika pieteikta saruna. Un abos vada galos cilvēki gaidīja, kad to sarunu operatore piešķirs. Reizēm bija laikā, bet reizēm nācās nonīkt arī labu pusstundu pa virsu. Tālākais - es diktēju, otrā galā manu tekstu ierakstīja, tad šifrēja, tad... Jā, pirms gandrīz 20 gadiem bija tā.
Kā par nelaimi (laimi) tieši tobrīd Latvijā tika sarīkota nedēļa bez preses. Līdz ar to veselu nedēļu mēs braukājām pa sacensībām, vērojām notikumus, runājām ar sportistiem, treneriem, pat tikāmies ar toreizējo SOK prezidentu Huanu Antonio Samaranču, kaut ko rakstījām, bet publicēt nebija kur.
Tad vienā dienā viss atkal gāja vaļā, kādas pāris stundas nācās diktēt un divās dienās tika nopublicēti gandrīz visi olimpisko spēļu notikumi. Toties pa vidu pat izdevās piedalīties arī simboliskās žurnālistu sacensībās distanču slēpošanā, kas gan tika sarīkotas īstā franču stilā. Reklāma bija. Kad pienāca īstā diena, rīkotājs izskatījās nelaimīgs. Bija tika daži gribētāji, taču ļoti apņēmīgi. Mūs aizveda uz kādu ciematiņu, kur visapkārt smaržoja pēc kūtsmēsliem - kā jau daudzviet Alpos. Kā izrādījās, pats rīkotājs bija visšvakākais slēpotājs, kuram piedevām vēl sniegs pārāk daudz lipa pie slēpēm... Mači kļuva par parodiju, toties atpūta Alpos bija lieliska!
Ak, jā. Par tikšanos ar Samaranču nedaudz vairāk. Viņš pieņēma visu triju Baltijas valstu žurnālistus. Kolosāls notikums. Ieradāmies viesnīcā, kurā viņš ar svītu mitinājās. Mūs visus vienā telpā sasēdināja pie apaļa galda. Sēžam, jokojam, gaidām. Te pēkšņi atsprāgt durvis, brašā solī Dons Huans dodas pie mums un pirmajam roku sniedz Armandam Pučem. Viņš sēdēja ar muguru pret durvīm un knapi spēja pagriezties. Piecelties nepaspēja, un tā arī šur tur arhīvos glabājas bilde, kurā stāvošs Samarančs spiež roku sēdošam Pučem. Kā bijušais Spānijas sūtnis Maskavā savam bosam ģenerālim Franko...
Varonis no Vietalvas
Lai arī cerējām uz bobslejistiem, kamaniņu braucējiem, tomēr par spēļu varoni kļuva parasts Vietalvas puika Jānis Hermanis. Distanču slēpotājs, kas par medaļām nedomāja. Lai dēls varētu trenēties un aizbrauktu uz spēlēm, vecāki pārdeva bulli. Jānis pabeidza visas distances, ko sāka, arī 50 km, un nevienā nepalika pēdējais. Latvijai un toreizējam LOK prezidentam Vilnim Baltiņam viņš kļuva par šo spēļu savdabīgo simbolu. Mamma joprojām kopj saimniecību Vietalvas pusē, kur arī Jānis tagad ir biežs viesis. Vairākas reizes bijis arī Ilmāra Briča slēpju gatavotāju komandā.
Bobslejā jau treniņbraucienā traumu guva Jānis Ķipurs un spēles viņam galā. Pārējie darīja, ko varēja - dažs arī vairāk. 11.vieta kamaniņu sportā Annai Orlovai, 13.vieta biatlonā 10 km vēl pavisam jaunajam Oļegam Maļuhinam, 13. - kamaniņu braucējam Agrim Elertam, 14. bobsleja kvartetam Sandis Prūsis/Juris Tone/Ivars Bērzups/Adris Plūksna. Alma Lepina un Konstantīns Kostins daiļslidoja, bet Normunds Aplociņš un Dans Jansons brīvslēpoja. Jā - šīs bija vienīgās spēles, kurās Latvija piedalījās šajā veidā. Abu sportistu dzīves ceļi gan izvērtās ļoti atšķirīgi - Dans Jansons bīdīja legālo, Normunds Aplociņš nelegālo biznesu ar visām no tā izrietošajām sekām. Kaut arī pēc nebrīvē pavadītiem gadiem pie vārtiem esot bijuši pat vairāki "Mercedes", šobrīd ar citiem vāģiem jau braucot citur... Bet tobrīd abi džeki bija ļoti interesanti sarunu biedri. Tāpat kā viņu treneris "ķinošņiks" Andris Meļķis, kas pēdējos gados pat iesaistījies politiskajās aktivitātēs. Jā, tieši Albērvilā atklājām intranetu - visa olimpiskā saime jau varēja komunicēt savā starpā ar vienota datortīkla palīdzību, bet olimpiskajā telefonu tīklā sarunas bija par brīvu. Ar Meļķi vakaros daudz tika pļāpāts. Par visu ko. Interesanti bija pavērot arī kamaniņu braucēju Annas Orlova, Ilutas Gailes un Evijas Šulces savstarpējās (ne)attiecības, allaž ekspansīvo un nedaudz lecīgo Zinti Ekmani.
Satiktie
Interesants vīrs bija olimpiskais dakteris Kārlis Ullis, kas praktizēja ASV. Tur satikām arī Pēteri Aizupīti no "Voice of America". Izrādās - onkulis "Dienas" kolēģim Paulam Raudsepam! Un protams ziemas sporta zvaigznes - kamaniņu braucējas māsas Noineres, Georgu Haklu (viņus gan jau bija redzējuši arī Siguldā), daiļslidotāju Nensiju Keriganu, slēpotāju Vegardu Ulvangu, bobslejistu Gustavu Vēderu, la Bombu Alberto Tombu. Arī Monako princi Albertu... Hokeja turnīrs gan vēl bija bez NHL profesionāļiem. Taču arī amatieri to nespēlēja.
Tāpat lieliski bija dažādi saviesīgie pasākumi. Lai nu ko, bet tos francūži atkal prata sarīkot visaugstākajā līmenī. "Tusiņi" viņiem patīk un vīna arī netrūka. Austeru un citu labu lietu arī . Francūži ir dzīves baudītāji un tādi bija arī olimpiskajā gaisotnē.
Spēļu noslēgumā Huans Antonio Samarančs spēļu orgkomitejas prezidentam Mišelam Barnjē pasniedza olimpisko ordeni. Kā izrādījās, tas bija labs atspēriena punkts. Šobrīd Barnjē ir Eiropas Komisijas (EK) komisārs un arī viens no pretendentiem uz EK prezidenta amatu.
Atpakaļceļš
Pēdējā spēļu dienā Albērvilā jau bija īsts pavasaris +20.
Atpakaļceļš uz Rīgu sākās naktī uzreiz pēc noslēguma. Kopā ar Uldi Jirgenu vēl nofotografējāmies stadiona pašā vidū uz dejojošo olimpiešu fona. Pēc tam galvenais bija vienam otru nepazaudēt un atrast īsto transportu. Šoreiz izlidošana bija no Lionas un kopā ar toreizējo premjeru Ivaru Godmani. Latvijas piezemēšanās mēģinājumu lidostā labi atcerējās un tai par godu pat tika uzsaukts šampanietis, kas lieti derēja laika īsināšanai, jo lidmašīnu nācās krietni ilgi gaidīt. Taču tas viss bija sīkums, salīdzinot ar emocijām un Alpu svaigā gaisa un saules devām. Latvija bija atgriezusies. Vēlāk emocijas un bildes pārtapa tieši tādā grāmatā "Latvija atgriežas", kas nu jau ir bibliogrāfisks retums.
Man joprojām spēles Albērvilā ir kā vienas no jaukākajām. Ja ne pašas pašas. Protams, arī tāpēc, ka tās bija pašas pirmās. Kaut medaļas un spoži panākumi izpalika. Bet atmiņas mēdz būt spožas arī savā pirmreizīgumā, emocijās, ne taustāmos labumos.
Dažas sekojošās dienas gan nebija tik gaišas. Jau vairāk nekā gadu tēvs slimoja. Spēļu laikā bija iegūlies Preiļu slimnīcā un ik pa brīdim ievaicājies, kad mājās no spēlēm pārbrauks dēls. Tā sanāca - gandrīz pa tiešo no Albērvilas uz Preiļu slimnīcu. Pasēdējām, parunājām, cik nu viņam ļāva iepriekšējās slimības sekas. Kā allaž pajokojām. Likās - vēl jau viss būs labi. Taču nākamajā naktī viņš aizgāja. Dēls no spēlēm bija sagaidīts, bijām atkal tikušies un... Tāda ir dzīve. Kas turpinās.
