To labi apzinās arī mūsu skeletonistu brāļu Dukuru komanda, kurai 2014.gada (bet varbūt arī visas karjeras) galvenais eksāmens būs Sočos.
„Es labprāt šo balvu saņemtu arī nākamgad", - trešo reizi turot rokās gada labākajam sportistam paredzēto piramīdu, teica skeletonists Martins Dukurs. Par gada labāko treneri, arī trešo reizi, tika atzīts Dainis Dukurs. Viņš arī Martina (un Tomasa) tēvs. Arī skeletona kamanu konstruktors un būvētājs. Un ilgus gadus bija arī Siguldas Bobsleja un kamaniņu trases direktors. Taču nupat pieņēmis lēmumu pamest šo darbu un pievērsties tikai skeletonam. Likme ir pārāk augsta – olimpiskas zelts. Vai nu tagad, vai... Patiešām, pēc četriem gadiem šo mērķi īstenot būs vēl grūtāk.
Der atcerēties, ka Vankūverā Martinam līdz zeltam pietrūka pavisam maz.
Pirmajā braucienā viņš sasniedza trases rekordu, bet pirms pēdējā tuvāko konkurentu kanādieti Džonu Montgomeriju apsteidza par sekundes 18 simtdaļām. Taču finišā no zelta šķīra sekundes 7 simtdaļas. Taisnības labad – kanādietis bija ātrāks trijos no četriem braucieniem...
Arī Sočos Martina galvenais sāncensis būs mājinieks – Aleksandrs Tretjakovs. Tas pats, kurš 2013.gada pasaules čempionātā bija ātrāks trijos no četriem braucieniem, bet pirms pēdējā bija priekšā Martinam par sekundes 46 simtdaļām. Beigās cīņā par zeltu Tretjakovs Dukuru apsteidza par sekundes 3 simtdaļām.
Abi šie zaudējumi ir bijuši daudz labāka mācība par garajām uzvaru sērijām. Tas vairāk pašam Martinam. Kā tikt galā ar trasi, kamanām, sevi un sevi trasē uz kamanām.
Savukārt Daini Dukuru spert šo svarīgo soli un aiziet no Siguldas trases vadītāja amata, kurā pavadīta gandrīz trešdaļa mūža, laikam visvairāk mudināja nesenie notikumi Pasaules kausa pēdējā posmā Leikplesidā, kur notika Tunguskas meteorīta cienīgas anomālijas ar hronometru vai pat vairākiem hronometriem. Klāt nebijušam, viņam grūtāk visu izvērtēt, tomēr aizdomas par iespējamām mahinācijām „šajā zonā" Dainim bija jau agrāk. Tagad tās ir tikai nostiprinājušās un labi, ka tagad, nevis jau pēc Sočiem, kad neko nevarētu sasmelt. Tagad būs iespēja turēt roku uz pulsa daudz rūpīgāk, pievērst pārējo uzmanību šim faktoram. Skaidrs, ka to vislabāk ir paveikt, esot klāt katrās sacensībās, tiekoties ar federācijas pārstāvjiem un sacensību organizatoriem.
Dukura seniora vārdos ieklausās, viņu respektē.
Līdz ar to dēli Martins un Tomass vēl vairāk varēs koncentrēties braukšanai, treneru trio – Mareks Mezencevs, Matiass Bīdermans un Mihails Arhipovs – savam darbam. Bet Dainis Dukurs, kā karavadonis no komandtiltiņa pārraudzīs un kontrolēs visu kaujas lauku. Un gan jau kāds labumiņš no viņa darba atleks arī bobslejistiem, kas cīņu par medaļām sāks pēc skeletonistiem.
Daiņa Dukura tvērienu daudzi jau pamanīja vēl tad, kad viņš bobslejistu Rodžeru Lodziņu pa savu ceļu, uz kura tika mesti mieti un akmeņi, aizvadīja līdz Nagano olimpiskajām spēlēm. Ar vēl lielāku aizrautību viņš ķērās pie skeletona attīstības, kas nevienam vien bija kā dadzis acīs un lieks ēdājs jau tā pie nebūt ne bagātīgi klātā darba. Viņš sevi ir pierādījis un pierādīs arī šoreiz.
Dukuru komanda jau tagad ir pilnībā nokomplektēta. Ir notikusi prāta, spēka, materiālo resursu koncentrācija, lai minimalizētu sīkumu ietekmi. Februāris jau arī ir durvju priekšā. 14. un 15.februāra braucienu likme būs olimpiskais zelts.
