Skaidrāk nepateiksi. Ar neesošiem resursiem panākt paliekošu rezultātu! Pirms kārtējā treniņa ar atzinumu iepazinās arī treneri, spēlētāji, tehniskais personāls un arī fani un, brīdi paslidojuši, pēc treniņa izplatīja savu paziņojumu:
„„Dinamo Riga” spēlētāji, treneri un fani ar komandas sniegumu KHL, kas jau gandrīz „dognala i peregnala NHL, tagad ir vēl vairāk neapmierināti, kā bija oktobrī, kad vēl nebija saņēmuši pirmo algu par jūliju. Jo ne jau tikai naudā laime un par laimi nevienam no mums nenākas ņemt sms credit kredītiņu, lai nomaksātu telefona rēķinu. Tāpēc naudu kā tādu nevainosim. Tomēr vainīgais jāatrod un tādu esam atraduši arī mēs. Nē, nē, pārmijnieks nav ne ledus meistars, kas laikus nebija aizdarījis bļitkotāju izurbto caurumu, kas vēl trakāk par Bermudu trīsstūri (bet kāpēc ne trijstūri?) aprija Pjotra uz vārtiem mesto ripu, ne biļešu kontrolieris, kas ultras sektorā bija salaidis, pēc čurām, muskusa, brāgas un „Agdam” vīna smaržojošos, kas no trim blakussektoriem aizbaidīja visus un arī spēlētājiem brīžiem trūka elpas, ne slidu asinātājs, kas visu bija novīlējis līdz otrajām zolēm un pats palika jaņos, un pat ne belašu tirgotājs Bendiks, kas Ulmani, Kalvīti un Savicki diversificēja pa dažādiem vēlēšanu sarakstiem, lai beigās visi satiktos štābā pie Ozoliņa. Tā bija un ir kluba padome ar Juri Savicki priekšgalā. Jā, viņi nespēlē, tikai nodrošina spēlēšanu citiem. Jā, viņi nedrukā naudu, bet sagādā naudu citiem, padarot mūs par miljonāriem. Jā, viņi nav aktieri vai politisko runu teicēji, taču visiem patīk runāt un reizēm nepateikt neko vēl labāk nekā kaimiņam (atvainojiet, laikam ar Lielo burtu!). Tajā pašā laikā Savickis var pateikt tik daudz, ka spēlētājiem par spēlēšanu nemaz negribas domāt. Savicka kungs, kamēr meklēja naudu, paspējis sarunāt tik daudz, ka ar vienu mūžu būs par maz. Vēl vairāk – ar vairākiem Sējēja mūžiem nepietiks, lai izstrēbtu bosa savārīto un par tengām un tugrikiem nopirktu Krosbija cienīgu aizstājēju, kam patiks „Aldara” alus (vai vismaz glāze Miķeļa brūvējuma!), trīs blondīnes tribīnēs un Baldera atmiņas par 1980.gadu Leikplesidā. Tomēr mēs turpināsim trenēties un spēlēsim! Un cīnīsimies. Jā, jā, cīnīsimies par vietu „play off”. Ja tas izdosies, tad nevis, pateicoties Savickim un Ko, bet par spīti visam, ko viņi pēdējos mēnešos savārījuši.”
Nesot vēstuli uz „Dinamo Riga” ofisu, puiši redzēja kā telefonisti stabos sēž, karina sarkanbaltisarkanos karodziņus un izlīmē lapiņas ar tekstu: ”Lāčplēši nevaid miruši. Bet ilgi dusēt arī negrasās. Un ir gatavi „melno bruņinieku” (vai sarkano „gāzes baronu”) dzelmē grūst (vai vismaz zem ledus pabāzt!)”
Laiks rādīs. Taču āboli vēl svaigi un garšīgi un vismaz līdz Ziemassvētiem noteikti tādi arī paliks! Līdz tam Latvijas ūdenskrātuvēs jau sola gana biezu ledus kārtu.
