Augstākās raudzes biatlona skate šogad beidzās nedaudz netradicionāli. Vieta bija tā pati, kur parasti – Hantimansijska. Tikai šoreiz pēdējā sacensību dienā iepūta tāds "sibīrietis", ka stadionā apgāza pat apgaismes stabu. Masu starta sākums tika pārcelts un tad atcelts pavisam. Līdz ar to Pasaules kausa kopvērtējumam izpalika šī distance, taču neko būtisku tā nebūtu mainījusi. Mūsu Andrejs Rastorgujevs ierindojās 20.vietā. Nemaz tik bieži mūsējie kopvērtējumā nav bijuši pirmajā divdesmitniekā. Visbiežāk to spēja Ilmārs Bricis, kura kontā arī vienīgās pasaules čempionātu medaļas.
Rastorgujevam aizvadītajā pasaules čempionātā tā īsti pjedestālam pietuvoties neizdevās – šautuvē nevarēja trāpīt stāvus. Rezultātā – 20., 26, 27. un 59.vieta.
Nav galīgi slikti, taču nav arī tās vietas, ko cerēja sasniegt Andrejs pats, ko gaidīja biatlona fani.
Dažas nedēļas kopš pēdējā starta pagājušas, un tagad ar vēsu prātu var mēģināt visu salikt savās vietās. Bez pretenzijām uz patiesību pēdējā instancē.
Negribētos piekrist apgalvojumam, ka Rastorgujevs jau ir pasaules biatlona elitē. Ar startēšanu masu startā tam vēl ir par maz. Elitē vispār ir kādi desmit biatlonisti, kas regulāri stāv uz pjedestāla, kuru kontos ir pasaules čempionātu medaļas, kas labi slēpo un šaušanā tikai retu reizi kļūdās vairāk par divām reizēm, bet nereti trāpa visos mērķos.
Šai grupā var likt Uli Eināru Bjerndālenu, Martēnu Furkadu, Emilu Svendsenu, Simonu Šempu, Simonu Ederu, Antonu Šipuļinu, brāļus Johanesu un Tarji Bē, varbūt vēl kādu. Tuvu šai ir vēl viena grupiņa - Dominiks Landertingers, Sergejs Semjonovs, Jevgeņijs Garaņičevs, Arndts Pfaifers, Andreass Birnbahers, Jakovs Faks, Tims Burks, Benedikts Dols…. Gads gadam arī nelīdzinās.
Ar vienu iekļūšanu trijniekā ir par maz. Stabilitāte ir pamatkritērijs. Andrejs pagaidām stabili nopelna trīs un vairāk kļūdas šautuvēs. Viņš ir sekojošajā grupā, kurā ir varbūt kādi 30 biatlonisti, kas veiksmes gadījumā var kāpt uz pjedestāla un pat uzvarēt.
Konkurence ir skarba. Tāda šobrīd ir realitāte, un tikai nākamās sezonas starti parādīs, vai būs solis uz priekšu. Pagaidām jau vairākus gadus ir mīņāšanās uz vietas un atrunas - neslīd slēpes, bija vīruss, nebija laika piestrādāt pie šaušanas utt. Bet pie šaušanas jāpiestrādā gan, citādi tieši tā liedza arī nesenajā Lietuvas atklātajā čempionātā kāpt uz pjedestāla… Toms Kaukens bija pozitīvi stabilāks.
Saprotams, ka Rastorgujevam nav tādas "atbalsta" komandas, kā norvēģiem, krieviem vai vāciešiem. Sākot no slēpju gatavošanas, beidzot ar šautuvi. Taču šobrīd mums ir gana liels treneru kolektīvs, kuru vajag prasmīgi izmantot. Bet izskatās, ka Andrejs visu laiku grib turēties (tiek turēts) nomaļus. It kā viņš būtu ārpus izlases un pāri tai. Jā, Aleksandrs Patrijuks, Roberts Slotiņš, Vladislavs Ņedaivodins, Ingus Deksnis šobrīd vēl ir citā orbītā un nav pārliecības, ka kāds no viņiem spēs iekarot biatlona virsotnes. Cerīgākie ir Deksnis un Ņedaivodins, kas nesenajā pasaules junioru čempionātā sprintā iekļuva labāko piecpadsmitniekā.
Bet tikai retais juniors ātri kļūst par vīru. Gan sportistiem, gan jo īpaši faniem, kas izsaka gana kategoriskus viedokļus par mūsējo sniegumu, vajadzētu saprast, ka biatlons ir smags sporta veids, kurā savienotas divas gandrīz pretējas disciplīnas - slēpošana un šaušana. Rezultāti ir daudzu gadu smaga darba rezultāts. Šī bija pirmā sezona, kad izlase trenējās "pa jaunam". Bet var teikt arī pa vecam – Vitālija Urbanoviča vadībā, asistējot Ilmāram Bricim un Jēkabam Nākumam. Tieši Urbanoviča laikā panākumus guva Bricis, Maļuhins, Nākums.
Ir gan izskanējis arī viedoklis, ka kārtību te varētu ieviest tikai ārzemnieks. Var jau būt, taču tajā pašā Krievijā vācieši to nespēja – ne Volfgangs Pihlers, ne Riko Gross (šogad Krievija PČ palika bez medaļām!).
Turklāt diez vai mums būs tik daudz naudas, lai varētu noalgot ārzemju speciālistu un apgādāt viņu ar pienācīgu pašmāju speciālistu atbalstu. Jābūt reālistiem. Jācenšas iztikt ar to, kas ir pašiem, un maksimāli gudri iztērēt katru centu, jo to nu nepavisam nav ļoti daudz. Savējie vislabāk zina savējo mentalitāti, plusus un mīnusus. Gan jau nebūs mīluļu un nemīluļu un savstarpējo attiecību kārtošanas. Pagaidām nabagiem nav daudz ko dalīt.
Nāciju kausā Latvija ir 23.vietā, tūdaļ aiz Lietuvas. Arī te savs nopelns Andrejam, jo ne visās stafetēs ir izteicis vēlmi piedalīties. Oslo nestartēja ne jauktajā, ne klasiskajā stafetē. Arī ar viņu medaļniekos mūsējie nebūtu, taču augstākas vietas gan būtu un būtu arī svarīgi punkti. Jo nav jau tā, ka visu Andrejs sasniedzis pats, bez valsts (lasi - Olimpiskās vienības) atbalsta. Arī sponsori bijuši šai (mūsu) valstij piederīgi. Kā zināms, tieši pēc vietām Nāciju kausā tiek dalītas kvotas dalībai dažādās sacensībās, olimpiskās spēles ieskaitot.
Pozitīvi vērtējams aizvadītās sezonas fakts, ka dāmu konkurencē pasaules čempionātā mums bija divas dalībnieces - Baiba Bendika un Žanna Juškāne. Vietas pirmajā piecdesmitniekā šoreiz izpalika, taču Baibas daži sekmīgi starti Amerikā turpmāk ļauj cerēt arī uz kaut ko vairāk. Viņa tā klusām "rok savu tranšeju".
Aizvadītā sezona vismaz pavēra durtiņas, ka nākamajās ziemas spēlēs Korejā Latvijas biatlona delegācija būs kuplāka un arī meistarīgāka nekā Sočos. Ar šādu domu arī jāstrādā teju vai divas sezonas un tad jau arī vēl… Tad būs, ko vērot arī TV, jo biatlonam starp ziemas sporta veidiem ir augsti reitingi. Arī Latvijā, arī tad, kad mūsējie nav līderu pulkā. Kā gribas atkal tos laikus, kā Nagano ziemas spēlēs!
