Skatoties spēli, piezagās doma, ka laukumā ir divas padomju kolchozu komandas. Turklāt viena (konkrēti – Andora) uz spēli atnākusi sadzērusies. Tāpēc tik daudz krišanas, klupšanas un vārtīšanās pa zemi. Vilka arī uz kašķi, lai izvicinātu rokas. Lamāja priekšnieku (tiesnesi), pretiniekus, sievas, un piesauca mātes. To redzot, arī otrs kolhozs nolēma ieraut. Tā teikt, lai lustīgāka spēlēšana. Pa zemi gan tikpat kā nevārtījās un arī kašķi nemeklēja.
Šī līdzība ir par ko citu. Gandrīz no paša spēles sākuma Latvija nevis centās spēlēt savā stilā un izmantot pretinieku “reibumu”, bet pakļāvās andoriešu piedāvātajam. Nolaidās līdz viņu līmenim.
Tā vietā, lai mierīgāk kontrolētu bumbu (tas nekas, ka daudz to nāktos darīt arī savā laukuma pusē), veidotu saspēli un kombinācijas, pēc divām trijām piespēlēm bumba tālu tika raidīta uz pretinieku soda laukuma pusi. Visbiežāk nekurienē. Otrajā puslaikā brīžiem jau bija tās vienkārša atsišana, it kā pretī būtu nevis Andora, bet Portugāle.
Ja būtu jādod labākā spēlētāja balva, tad tā pienāktos… vārtsargam Andrim Vaņinam.
Tas daudz ko izsaka. Ja ne viņš (un arī vārtu pārliktnis), rezultāts varēja būt arī 1:1 un pat 1:2. Latvijai 2 nevarēja būt, jo nebija momentu. Tikai dažas pusizdevības. Kad pēc stūra sitiena Valērijs Šabala ar galvu pāradresēja bumbu tālāk gar vārtiem, taču kāju nepaspēja pielikt ne Kaspars Gorkšs, ne kāds cits. Kad Dāvis Ikaunieks no dažiem metriem ar galvu bakstīja bumbu vārtos, stiprāk nevarēja, bet šo sitienu vārtsargs tvēra. Tas arī gandrīz viss, jo situāciju, kurā Šabala guva vārtus, pat par pusmomentu nosaukt negribas. Ļoti rupja vārtsarga kļūda (kolchozu spēlē, kad ir reibumā, tā gadās). Andoriešiem labas izdevības bija vismaz trīs. Turklāt divas mača izskaņā, kad mūsējie jau bija ierakumos.
Ko mūsējie? Neko. Nebija spēles ne laukuma vidū, ne uzbrukumā un arī aizsardzībā gadījās robi. Atrunas var atrast – pēdējā brīdī no sastāva izkrita Artjoms Rudņevs, bija slikts laukums, 1000 m virs jūras līmeņa, vāja tiesnešu brigāde no Maltas, pretinieki vairāk spēlēja teātri nevis futbolu, raustot tempu utt. Tās visas varbūt derētu pret tāda līmeņa komandu kā Ungārija, bet ne jau pret Andoru.
Visai zīmīgi. Pēc spēlēs jautāts, ko mēneša laikā var uzlabot, izlases galvenais treneris Marians Pahars vispirms pajautāja: “Ar šo sastāvu?” un tad arī atbildēja: “Neko”.
Sak, viņiem jāspēlē klubos regulāri, nevis jāsēž rezervē. Bet, kāpēc sastāvā nebija jau daudzkārt pieminētā Ivana Lukjanova vai Ģirta Karlsona, kam ir pieredze, kas spēlē un ir labā kondīcijā? Bet bija Gļebs Kļuškins vai Sergejs Vorobjovs, kuri šādā spēlē neko nespētu mainīt.
Un vēl. Jābeidz murgaini sapņot par Pasaules kausu. Ar tādu spēli, kā pret Andoru, pat Baltijas kausā nav ko meklēt…
Vēl mūsu grupā: Šveice – Portugāle 2:0, Ungārija – Fēru salas 0:0 (ungāri taču arī laikam tabulā jau bija ierakstījuši trīs punktus, bet še tev!).
Igauņi Zenicā ar 0:5 zaudēja Bosnijai, bet lietuvieši savā laukumā spēlēja neizšķirti 2:2 ar Slovēniju, kaut bija vadībā ar 2:0. Pēdējie vārti krita jau kompensācijas laikā.
Nākamās spēles oktobrī un abas Rīgā – pret Fēru salām un Ungāriju.
P.S. Spēlē lielā mērā kārtējo reizi atsedza arī problēmas Latvijas futbolā, kas jau 10 gadus stagnē. Bet LFF prezidents tik turpina murgot par LFF stadiona būvi. Citādi UEFA naudiņa ies gar degunu.
