Nupat preses konferencē Kristaps paziņoja, ka nevarēs palīdzēt Latvijas izlasei arī jūlijā paredzētajā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Belgradā. Sezonas beigās viņš nespēlēja pleca traumas dēļ. Tā gan teju teju būšot pilnībā izārstēta. Sezonas otrajā pusē viņa sniegums reizumis vairs nebija tik lielisks kā sākumā. Arī loģiski – sāncenši jau sāk viņu ņemt nopietnāk un ir atšifrējuši. Sezona gara, spēļu grafiks saspringts un fizisko kondīciju noturēt tik ilgi ir grūti. Tas viss būs jāņem vērā, gatavojoties nākamajai sezonai. “Knicks” galvenā trenera vietas izpildītājs jau pirms pāris mēnešiem deva mājienu, ka daudz labāk redzētu Kristapu vasaras nometnē, audzējot muskuļus un fizisko jaudu, nevis spēlējot Latvijas izlasē. Līdz ar to paša spēlētāja izvēle tika sašaurināta līdz minimumam. Kurš ies pret trenera radīto straumi?
Tāpēc pārsteigumu preses konferencē nebija, lai kā to gaidīja fanātiskākie un patriotiskā noskaņotie Latvijas izlases fani.
Tā gadās, jo tāds ir sports. Sportists dzīvo vispirms savu dzīvi un tā viņam tāpat kā visiem ir vienīgā, lai kāds talants būtu ķermenī un smadzenēs. Pagājušā gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvijas izlasei dažādu iemeslu dēļ nepalīdzēja Kristaps Porziņģis (2,21 m), Dāvis Bertāns (2,05), Ojārs Siliņš (2,04), Rolands Šmits (2,07)… Ņemot vērā mūsu nebūt ne plašo spēlētāju izvēli, pat ļoti daudz. Nākamreiz problēmas – trauma, kāzas, sievas dzemdības vai vēl kāds sadzīvisks iemesls - var gadīties kādam citam. No otras puses - kam daudz dots, no tā arī tiek daudz prasīts. Ko paprasīsi no anonīmajiem interneta komentāru rakstītājiem?
Jāņem vērā arī tāds fakts, ka lielā mērā pēc NBA iniciatīvas, FIBA ir pieņēmusi lēmumu kontinentālos čempionātus rīkot reizi četros gados. Nākamais būs 2017.gadā un tad 2021.gadā. Lai NBA spēlētājiem (ne jau tikai viņiem) būtu mazāka slodze un kāda vasara sanāktu arī brīvāka (vēl jau ir pasaules čempionāts, jeb kā tagad dēvē – Pasaules kauss, un arī olimpiskās spēles). Dod Dievs Latvijai kvalificēties (vai saņemt uzaicinājumu) Pasaules kausam, tad izlase kopā pulcētos biežāk. Izredzes ir, jo tajā piedalīsies 32 komandas. Citādi izlasei sanāks būt kopā tikai reizi četros gados. Piemēram, nākamajā Eiropas čempionātā mūsējiem kvalifikācijā nav jāspēlē. Var, protams pulcēties uz pārbaudes spēlēm vai kādu turnīru, bet tad jau pavisam droši bez Porziņģa. Kaut vai tāpēc, ka šķērslis būs apdrošināšanas summa, jo FIBA šīs problēmas risināšanā iesaistās tikai oficiālu turnīru laikā.
Cerams, ka uz Eurobasket 2017 Latvijai tomēr izdosies savākt ideālo sastāvu, tikpat ideāli nospēlēt, iegūt ceļazīmi uz Pasaules kausu, tur labi nospēlēt un kvalificēties 2020.gada olimpiskajām spēlēm… Jo citādi “sapņu komanda” paliks atmiņās par 1936.gadu, filmā un fanu iztēlē.
Bet šoreiz nebūs septītais pasaules brīnums, ja arī bez Porziņģa Latvija kvalificējas Rio. Sestais gan, ja ņem vērā, ka turnīrs notiek Belgradā un finālā visdrīzāk pretī stāsies Serbija. Spēlēt Belgradā pret Serbiju, īpaši basketbolu, ir kā iziet septiņus elles lokus. Līdz ar to, protams, nebūtu nekāda garantija, ka arī ar Kristapu Latviju uzvarētu finālā.
Tāpēc, lai nu paliek spekulācijas par tēmu. Padomus no malas dot vienmēr ir vieglāk. Arī mudināt uz patriotismu. Kaut nevar noliegt arī valsts ieguldījumu katra jaunā sportista attīstībā. Konkrētajā gadījumā kaut vai sākumposmā. Kristaps kopā ar padomdevējiem izvēli ir izdarījis un, cerams, tā būs iespējami labākā gan viņam, gan Latvijas basketbolam ilgtermiņā. Šodienas darbiņš būs jāpaveic citiem. Ja to neviens nedarīs, gaišā nākotne pati neatnāks un šī gadsimta “sapņu komanda” paliks tikai sapnis.
