Šķēpi atkal nelidoja
Šķēpa metēji vīri šoreiz pievīla cerības. Katram savs stāsts. Rolands Štrobinders visu sezonu cīnījās ar savainojumu, kas ietekmēja arī treniņprocesu. Kad meta, tad pārsvara zem 80 metriem. Rio cerēja vairāk, taču katrām cerībām jābūt loģiskam pamatam. Šoreiz tāda īsti nebija – olimpiskajās spēlēs par augstām vietām cīnās veseli un labi sagatavoti atlēti.
Sāpīgāks stāsts par Eiropas čempionu Zigismundu Sirmo. Pēc šī panākumu viņu gana pamatoti jau ieskaitījām medaļnieku pretendentu pulkā, kaut arī zinājām, ka Zigim stabilitātes vēl pietrūkst. Punktu visam uzlika ziņa, ka Rio nevarēs ierasties viņa treneris Kimmo Kinunens. Kādam no esošajiem Latvijas treneriem lūgt palīdzību nebija vērts, jo katram sava metodika, sava pieeja un savs skatījums uz tehniskām niansēm. Vajadzēja tikt galā pašam un ar draudzenes Līnas Mūzes atbalstu. Pāri 80 metriem sanāca tikai viens metiens, taču, lai iekļūtu finālsacensībās, vajadzēja mest par vienu metru tālāk. Līdz ar to secināms, ka no sadarbības ar šo ārzemju speciālistu tāds čiks vien sanācis, kaut sezonas sākumā tā izskatījās produktīva. Galu galā tā bija paša sportista izšķiršanās, jo jau no sadarbības sākuma bija zināms, ka Kinunens olimpiskajās spēlēs mūsējiem asistēt nevarēs. Nav neviena, ko vainot. Līdz ar to pēdējā cerība bija Madara Palameika, kuru trenē pašas tēvs.
Kulta vieta “Maracana”
“Maracana” futbola stadions ir viena no pasaules sporta kulta celtnēm līdz ar antīko olimpisko stadionu Olimpijā, 0limpisko stadionu Atēnās, kur notika mūsdienu pirmās olimpiskās spēles, "Wembley", Vimbldonas tenisa centru. "Maracana" stadionā futbolu skatījušies teju 200 000 skatītāju. Bija laiks, kad no tribīnēm varēja aiziet līdz laukumam un paspiest roku Pelem, Garinčam, Didam, Žairzinju. Un nekas nenotika. Tad selfijus vēl netaisīja. Tagadējā stadionā no vecā “Maracana” ir palikusi tikai vieta. Nekāds arhitektūras šedevrs Oskara Nīmeijera dzimtenē nav radīts, taču maģija ir palikusi. Tāpēc nepabūt “Maracanā” nozīmē nepabūt Rio. Protams, uz futbolu. Spēle gan nesolīja lielu intrigu – vīru pusfināls Brazīlija pret Hondurasu. Brazīlijas U-23 komandā gandrīz visi nāk no vietējiem klubiem, jo čempionāta līmenis ir gana augsts, bet ir arī pieci “ārzemnieki”, tajā skaitā divi no “Barcelona” sistēmas – Neimārs un Rafaels Alkantara. Gandrīz visi hondurasieši spēlē savā valstī. Augstākais lidojums ir “Tenerife” no spāņu otrās līgas. Zināmākais ir galvenais treneris Luiss Pinto, kura vadībā Kostarika pirms diviem gadiem radīja sensāciju.
Spēle notika karstākās dienas pašā dienvidū – ap +35 grādos, tomēr brīvu vietu tribīnēs bija maz. Brazīlieši cer, ka šī komanda beidzot aizpildīs robu Brazīlijas izlases panākumu sarakstā. Olimpiskā zelta vēl nav.
Intrigas nebija, toties sanāca redzēt olimpisko rekordu – atņēmis bumbu aizsargam, Neimārs iegāja soda laukumā. Bumbu atvairīja vārtsargs, tā atsitās pret Neimāru un 16.sekundē ieripoja vārtos. Katrā puslaikā brazīlieši guva pa trijiem vārtiem. Bija sajūta, ka treneri Neimāru nomainīs un pataupīs finālam, jo hondurasieši spēlēja tipisku reģiona futbolu – asu, nedaudz netīru un visvairāk tika tieši Neimāram, jo no autoritātēm nebijās. Taču nenomainīja un rezultātā uzbrucējs izcēlās ar diviem gūtiem vārtiem. Tagad finālā gaida daudz nopietnāks pretinieks – Vācija. Varbūt trenerim Rodžeriu Mikalem, kas nav bijis zināms spēlētājs, izdosies tas, ko nav spējuši daudz titulētāki viņa priekšgājēji.
Te daži, manipulējot ar skaitļiem, vārās par Latvijas delegācijas lielumu. Tad lūk – Brazīlijas futbola izlasē uz 18 spēlētājiem ir 21 cilvēku liels tehniskais personāls, sākot no trenera un beidzot ar masieri.
