Kā gandrīz katrs turnīrs un gandrīz katrai izlasei, arī šis sākas ar cerībām. Latvija nav izņēmums. Pat ja būtu tikai daži procenti, lai aizsniegtos līdz ceļazīmei uz "Euro 2016" finālturnīru, kas notiks Francijā, visiem laukumā būs jānoliek savas vieglās dienas par 100% un vēl vismaz mazliet. Katrā spēlē. Jau sākot no pirmās. Latvijai sākot no mača Astanā.
Pirms 10 gadiem, kad Latvijas izlase slavējami cīnījās "Euro 2006" finālturnīrā (neizšķirts 0:0 ar Vāciju un 1:2 pret Čehiju), galvenais treneris Aleksandrs Starkovs bieži runāja par centrālo asi – vārtos Aleksandrs Koļinko, aizsardzības centrā Igors Stepanovs, Mihails Zemļinskis, laukuma centrā Vitālijs Astafjevs, Juris Laizāns un uzbrukuma smailē Māris Verpakovskis. Ja tā bija vesela un labā kondīcijā, tad trenera prāts bija mierīgs.
Šobrīd Latvijas izlases centrālā ass drīzāk atgādina asaku – vārtsargs Andris Vaņins traumēts, centra aizsargs Kaspars Gorkšs ir bez spēļu prakses, vadošais pussargs Aleksandrs Cauņa arī jau ilgu laiku dziedē savainojumu. Vienu pēc otra. Trauma ir arī uzbrucējam Edgaram Gauračam.
Tomēr par uzbrukumu mazāka bēda – ir Bundeslīgas kluba „Hamburger SV” spēlētājs Artjoms Rudņevs, ir Eduards Višņakovs no Polijas Hožuvas „Ruch” par kuru interesējās arī vācu „St.Pauli”, ir Valērijs Šabala, kas tagad ir Kipras „Anorthosis”, kur kādu laiku spēlēja arī tagadējais izlases galvenais treneris Marians Pahars. Tiesa, arī viņi pēdējo mēnešu laikā ir spēlējuši maz. Un pats galvenais - lai kāds būtu uzbrucējs, lai gūtu vārtus, viņam vajadzīga bumba soda laukumā vai tā tuvumā. Bez tās viņš ir kā vārtsargs bez rokām... Ja 2004.gadā uz rezervistu soliņa sēdēja čaļi no Premjerlīgas (Marians Pahars un Andrejs Štolcers), tad tagad puse pamatsastāva spēlē Latvijas klubos.
Bet skatīsimies taisnībai acīs - mūsu Virslīgas šībrīža līmenis stipri atpaliek no tā, kāds bija pirms 10 gadiem. Tāpēc, lai kā gribētos būt lielam optimistam, reālisms velk uz leju un liek nostāties uz kājām. No otras puses – tikai stingri turoties kājās, var labi atsperties, labi trāpīt pa bumbu un ietriekt to vārtos.
Tas ir tas, kas vajadzīgs. Ja sanāks, varbūt nemaz nebūs nereāls mērķis, par ko runā Marians Pahars – par 3.vieta grupā. Cīņā ar Nīderlandi, Čehiju, Turciju, Islandi un Kazahstānu tas ir ļoooti grūti sasniedzams mērķis.
Kazahstānas futbols nepieder Eiropas grandiem. Vairāku desmitgadu vēsturei, kad Almaatas „Kairat” izcīnīja 7.vietu PSRS čempionātā, vairs nav nozīmes. Tiesa, šobrīd Kazahstānas čempionāts gan naudas, gan baudas ziņā ir krietni augstākā līmenī par Latvijas Virslīgu. To apliecina arī klubu sekmes Eiropas kausos. Izlase gan nekad nav spīdējusi – šajā ciklā Kazahstāna tika ielikta vājākajā – sestajā grozā. FIFA reitingā tā ieņem tikai 131.vietu (Latvija – 100.). Līdz pat šim nav atrasts pareizākais valsts futbola attīstības modelis.
Te pavīdējusi ideja, ka izlasē jāspēlē tikai nacionālajiem kadriem, taču pēc kārtējiem zaudējumiem tiek krists otrā galējībā un rezultāta labad sāk naturalizēt viduvējus ārzemniekus, pārsvarā Krievijā un Ukrainā dzimušos (Latvija reiz to bikli mēģināja, pilsoniskojot Mihailu Miholapu, Andreju Perepļotkinu, taču Stikla kalnā viņi uzbraukt nepalīdzēja).
Šis process norit arī tagad, kad par galveno treneri izraudzīts Krievijas speciālists Jurijs Krasnožans. Kurš pirms spēles, starp citu, atzina, ka spēku samēri ir līdzīgi, taču Latvijai priekšrocību rada tas, ka tā ir labāka saspēlēta. Kolektīvs jau noformējies. Tas tomēr tikai no Astanas skatoties. Realitātē pēdējā laikā izlasē ir ieplūduši vairāki jauni spēlētāji un, cik labi Paharam jau ir izdevies viņus pieslīpēt savam spēles skatījumam, redzēsim laukumā. Vai Kazahstānas lielākais pluss būs savs laukums un savu tribīņu atbalsts? Latvijas fanus tur varēs uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.
Pirmsspēles preses konferencē Marians Pahars uzsvēra, ka visi ir veseli un spēlēs. Taisnība tiktāl, ka visi, kas atbraukuši uz Astanu, ir veseli un varēs spēlēt. Taču realitāte ir mazāk rožaina, jo sevišķi, ja ņem vērā mūsu futbola resursus. Ļoti ierobežotos resursus.
Visu kopā summējot, nedaudz negaidītā 2:0 uzvara nesenajā pārbaudes mačā pār Armēniju nedrīkst radīt greizu priekšstatu treneru, spēlētāju un fanu acīs un galvās. Citējot Gunču un arī Miķeli Rubeni, futbolu tagad māk spēlēt visi, bet uzvar tie, kas īstajā brīdī virsotnē grib tikt visvairāk un izdara visu, lai to panāktu.
