Šajā sezonā "Schenker" līgā Latviju pēc ilgāka pārtraukuma pārstāvēja jau pieci klubi – „RTU/Robežsardze”, „Biolars/Jelgava”, „Poliurs/Ozolnieki”, DU pievienojās „ASK/Kuldīga”. Diemžēl ne daugavpilieši, ne kuldīdznieki tā nopietni par vietu astoņniekā nepacīnījās. Ja debitantiem tas pirmajā sezonā būtu piedodams, tad no Latgales volejbola flagmaņa, kam „apakšā” volejbola skola un arī tradīcijas, tika gaidīts vairāk (jau kuro gadu!).
Regulārajā čempionātā pirmās četras vietas aizņēma igauņu klubi, bet astoņniekā bija pieci. Līdz ar to ceturtdaļfinālā viņiem arī bija labākas pozīcijas, kas arī tika izmantotas.
"Biolars" pret „VK Parnu” zaudēja abas spēles, bet „RTU Robežsardze” (pret „BigBank”) un „Poliurs” (pret „Selver”) savā laukumā uzvarēja ar 3:2. Igauņi sava laukuma priekšrocības izmantoja un mūsējos atstāja ārpus "Final Four". Varbūt arī RTU varēja „aizķerties”, ja otrajā mačā otrajā setā nebūtu pamanījušies zaudēt no 23:19. Tas izrādījās lūzuma brīdis – zaudējums mačā – 0:3 un šī neveiksme pārceļoja arī uz svētdienu, kad tika zaudēts ar 1:3.
Var pat teikt, ka daudzkārtējiem čempioniem „Selver” „ozīši” izrādīja sīvāku pretestību, kaut „karognesēji” jau ilgus gadus ir vieni un tie paši – Ivo Baranovskis un Raimonds Vilmanis, kurus jau var pieskaitīt pie sporta „pensionāriem”. Klubs trenējas drīzāk pusprofesionālā statusā, taču, kā joko, meistarību nevar ne nodzert, ne kārtīs nospēlēt. Turklāt šajā sezonā jaunā kvalitātē atklājās jau gandrīz volejbolam norakstītais Gatis Augustāns, kas kļuvis par vienu no labākajiem diagonālajiem uzbrucējiem Latvijas klubos. Tieši divi „Poliurs” spēlētāji (Armands Āboliņš – 342 punkti un Gatis Augustāns 316) bija rezultatīvākie no Latvijas spēlētājiem, tomēr pirmās piecas vietas aizņēma vīri no Igaunijas klubiem, bet pašā augšgalā bija divi tajos spēlējošie ārzemnieki – Linkolms Viljamss (522 punkti) un Daniels Macels.
Vismaz kāds ārzemnieks bija gandrīz visos igauņu klubos, kamēr mūsējos nebija neviena (kopā bija pieteikti 13, taču „Rakveres latvieši” Lauris Iecelnieks un Artūrs Briedis dažādu iemeslu dēļ nespēlēja). Tas nekas – bija iespējas spēlēt un sevi parādīt savējiem. Tomēr Igaunijai bija septiņas, kamēr mums tikai piecas komandas. Piedevām ārzemēs un labā līmenī spēlējošo igauņu šobrīd ir krietni vairāk nekā mums. Aiz Gundara Celitāna, Hermaņa Egleskalna un Anša Medeņa muguras vairs nev neviena, kas spēlētu labā klubā. Tāpēc nevar noliegt, ka plaisa starp mums un ziemeļu kaimiņiem noteikti nesamazinās. Ko apliecināja arī viņu junioru izlases sekmīgāks starts. Viņu juniori rūdās arī "Schenker" līgas Viru klubā. Bet mūsējie maļas pa zemākām līgām. Tomēr daži - Aleksandrs Avdejevs, Kārlis Pauls Levinskis, Andris Zadovskis, Māris Lancmanis, Vlads Smirnovs, arī 1993.gadā dzimušais Kristaps Butkevičs mēģināja sevi apliecināt "Schenker" līgā. Izdevās kā nu kuram un kā kuro reizi. Tieši stabilitātes trūkums pagaidām ir jauno lielākā bēda.
No Latvijas klubiem lielākās cerības tika saistītas ar „RTU/Robežsardze”, kam bija visai sabalansēts sastāvs un treniņrežīms vistuvāks profesionālam. Šoreiz nelīdzēja pat latviešu "Schenker" līgas talismans Ansis Medenis (ar viņu sastāvā „Poliurs/Biolars” ieguva 40 kg smago "Schenker" līgas kausu un „Biolars/Jelgava” uzvarēja pirmajā "Schenker" Superkausa izcīņā). Kur meklējama vaina, kāpēc šoreiz nekas prātīgs nesanāca, ātri jātiek skaidrībā kluba vadībai, treneru kolektīvam un pašiem spēlētājiem. Visiem kopā un katram atsevišķi.
Jāatzīst vēl viens fakts - no "bīčistiem" tikai „ozīšu” Armands Āboliņš klasiskā volejbola sezonu aizvadīja teicami. Haralds Regža, Edgars Točs, par Edvartu Buividu nemaz nerunājot, domās vēl laikam sauļojās smiltīs. Tieši lielāka dzirksts sirdī un degsme acīs bija galvenais iemesls, kāpēc Ozolnieku puiši šajā sezonā cīņās ar igauņiem izskatījās vislabāk.
Ambīciju trūkums un samazinātas prasības pret sevi sāk kļūt par hronisku Latvijas volejbola kaiti. Daudzi samierinājušies ar pirmā čaļa titulu ciemā un par Romas iekarošanu nemaz nedomā. Kur pazuduši tie gēni, pateicoties kuriem „Radiotehniķis” vinnēja PSRS čempionātu (1984.) un Latvija – PSRS Tautu Spartakiādi (1983.)? Jau rakstīju – kur labākajiem klubiem ņemt rezerves, ja Latvijas jauniešu un junioru izlases jau sen kā nav spējušas kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīriem? Drīz ne tikai klasiskā volejbola izlase, bet arī pludmales volejbols arvien akūtāk izjutīs šo problēmu. Tajā pašā laikā mums ir lieliska tradīcija - „Lāses” kausa izcīņa, kas liecina, ka volejbols jauniešu vidū ir gana populārs. Tikai neitrālo jauniešu treneru (tādu, kuru skolas nepiedalās) turnīrā nemaz tik daudz nav. Bet iespējas saskatīt kādu nepieradinātu volejbolistu tur ir gana lielas.
Klubu neveiksmes ir arī federācijas neveiksmes, tāpēc jau likās, ka pēc pēdējo mohikāņu (RTU un Ozolnieku) izkrišanas ceturtdaļfinālā Latvijas Volejbola federācijas logi Grostonas ielā būs tumši un krusts durvīm pāri. Taču galvas iebāšana smiltīs problēmu neatrisinātu.. Neveiksmju saknes jau neapstājas pie klubiem vai jauniešu izlasēm. Tās aizvijas dziļāk – līdz divām specializētajām sporta skolām Rīgā (RVS) un Daugavpilī (DVS), līdz Murjāņu sporta ģimnāzijai, līdz sporta skolām, kurās ir volejbola grupas, līdz treneriem, viņu kvalifikācijai, attieksmei, degsmei. Ne jau tikai naudā visa vaina. Padomju laikos treneri nebūt nebija izredzēto šķira, bet viņi neatļāvās uz treniņu atnākt, grozot pliku lielvēderu. Lielas uzvaras sākas no sīkumiem un ar sīkumiem arī jāsāk. Vismaz šodien, jo jau vakar bija nedaudz nokavēts.
