Arturs Vaiders: Jānis no zelta fonda

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Laiks skrien ātri. Arī tad, ja laika jēdziens ir visnotaļ nosacīts. Mainās vērtības, to skala. Līdzbiedrus reizēm mēdzam pārlieku glorificēt. Zināms pamats tam ir, jo, ko gan dod „ordenis pēc nāves”! Taču reizēm mēdzam nenovērtēt tos, kas bijuši zenītā pirms 20 vai 40 gadiem. Nevar taču būt, ka tik dziļas saknes laidusi nesen paustā lielatziņa, ka padomju laika „darba stāžs” ir aizvedams uz Getliņiem.

Protams, gadījums gadījumam nelīdzinās un arī persona personai ne. Pirms pieciem gadiem gana skaļi atzīmējām šķēpraiža Jāņa Lūša 70 gadu jubileju – ar banketu Valmierā, kur bija sabraukuši viņa cīņubiedri Klauss Volfermans, Genādijs Cibuļenko, Miklošs Nemets, Djerds Kulčārs, ar Trīszvaigžņu ordeni un gada beigās arī ar sporta balvu „Par mūža ieguldījumu”. 75 gadu jubileja pagāja daudz klusāk.

Labi, ka gada izskaņā viņu atcerējās Starptautiskā Vieglatlētikas federācija (IAAF) un, 21.novembrī Monako „Stiprais Jānis” tiks uzņemts IAAF Slavas zālē. Kā pirmais no latviešiem.

Pilnīgi pelnīti. Jāņa Lūša kontā ir starti četrās olimpiskajās spēlēs un pilns olimpisko medaļu komplekts – bronza 1964., sudrabs 1972. un zelts 1968.gadā. Ir četri Eiropas čempiona tituli (kā pirmajam Eiropā) un divi pasaules rekordi. Labākais rezultāts – 93,80 metri. Ar vecā parauga šķēpu, bet gan jau arī jauno viņš mestu pāri 90 m... Lai vai kā, arī to der pieminēt – Lūsis 12 reizes uzvarējis PSRS čempionātā – pirmo 1962., pēdējo – 1976.gadā, sešas reizes labojis PSRS rekordu, 10 reizes – Latvijas PSR rekordu. 90 metriem  pāri viņš ir raidījis šķēpu sešus gadus (1967. – 1973., izņemot 1970.), pāri 80 m – 15 gadus (1961. – 1976., izņemot 1975.), pāri 70 m – 18 gadus (1959. – 1976.). Kādā intervijā Lūsis ir minējis, ka vēl 45 gadu vecumā spējis aizmest 78 m... Jānis ir bijis Latvijas čempions un rekordists arī desmitcīņā. Ir nostāsti, ka beisbola (tenisa?) bumbiņu spējis aizmest 150 m. Pēc tam viņš mēģināja kost trenera maizes klaipā. Kādu laiku arī Madagarskarā. Kādu laiku trenēja dēlu Voldemāru, kas savā veidā piepildīja tēva sapni – 2000.gada spēlēs Sidnejā nesa Latvijas karogu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.

Visai iespējams, ka Ilze, kas ir Māris vai Vilbalds, teiktu, ka šāds olimpiskais čempions mums nav vajadzīgs, jo kaldinājis padomju sporta slavu, bijis Padomju Armijas virsnieks, apbalvots ar Darba Sarkanā karoga un Tautu draudzības ordeni.

Un visai iespējams, ka Jānis Lūsis, ja nebūtu kļuvis par šķēpa metēju, būtu ne mazāk izcils agronoms vai kombainieris un kļūtu par pirmrindnieku. Tāda ir viņa būtība. Tiekties būt labākajam. Viņš to paveica. Tās sistēmas ietvaros. Alternatīva bijusi pārcelties pie radiem Amerikā, taču Jānis to pat neesot nopietni apsvēris.

Jānis Lūsis izdarīja to, ko nespēja neviens cits Latvijā un neviens šķēpraidis pasaulē līdz viņam nebija spējis. Jā, tagad ir arī trīskārtējais olimpiskais čempions (Jans Železnijs), ir divkārtējais (Andreass Torkildsens), taču pilns medaļu komplekts ir tikai mūsu Jānim. Ar kavēšanos, taču pasaule to ir novērtējusi.

Jānis Lūsis stiprināja mūsu šķēpa mešanas tradīcijas un Latviju patiešām var uzskatīt par šķēpmešanas lielvalsti. Vēl pavisam nesen šeit dzīvoja četri olimpiskie čempioni.

Tagad Jānis kopā ar vēl vienu olimpisko čempioni šķēpa mešanā Elvīru Ozoliņu dzīvo Ogres krastā netālu no Suntažiem. Rok zemi, kopj dārzu, pļauj zāli. Šogad esot bijusi varena ābolu raža. Dzimtā zeme dod spēku. Ābelēm un tautai. Un ik pa brīdim izšķiļas pa „zelta ābolam”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti