Parasti šāda līmeņa sacensības notiek sporta veidos, kuros mājiniekiem ir cerības uz panākumiem, kas līdz ar to vairo arī publikas interesi, jo sports bez skatītājiem zaudē jēgu. Kāda labums mums būtu rīkot pasaules čempionātu ūdenspolo vai taekvando? Bet pludmales volejbolā vai cīņā būtu gan! Arī kamaniņu sportā, kur līdzās bāzei ir tradīcijas, panākumi un arī pulciņš censoņu.
Taču šoreiz mūsu komanda palika tukšā, apmierinoties ar trīskārtējo olimpisko medaļnieku brāļu Andra un Jura Šicu sesto vietu divniekos. Un vēl Rika Kristena Rozīša otro vietu U-23 pasaules čempionātā. Gadās, ka kārtis saliekas pavisam ne tā, kā cerēts. Kaut par galīgi neloģiskiem aizvadītā čempionāta rezultātus arī nekādā ziņā nedrīkst nosaukt.
Jau pirms čempionāta bija dzirdamas žēlas runas, ka mums nekādu priekšrocību Siguldā, salīdzinot ar konkurentiem, nebūs, jo arī pārējie šogad te varēja trenēties, cik nu katrs spēja un uzskatīja par vajadzīgu. Tik un tā katrs mūsējais te ir nobraucis vairāk nekā vācietis Fēlikss Lohs.
Tajā pašā laikā krievi, kam Siguldā ir kā otrās mājas, te ir slidinājušies mazāk par mūsējiem, tomēr ieguva trīs medaļas, vienu zeltu ieskaitot. Kā parādīja čempionāta notikumi, nobraukto reižu skaits vienmēr bija izšķirošais.
Jā, ar iespaidīgu savu sportistu sniegumu FIL 45.pasaules čempionāts neieies vēsturē. Taču ieies ar citām vērtībām. Cik nav nācies dzirdēt, ka čempionātu rīkotāji pielieto visādas viltības un blēdības trasē un apkārt tai, lai pavilktu savējos uz augšu. Citiem tādās reizēs allaž paliek atmiņās rūgtumiņš. Šādu spēlīšu piekritēji teiks, ka vēsturē jau paliek uzvarētāju vārdi, nevis trases strādnieku nedarbi.
Tomēr vēsturē paliek arī fair play un Sigulda par šo čempionātu to ir pelnījusi. Ja dažam varbūt likās, ka Kanāda ir nepelnīti dabūjusi bronzu stafetē, tad te var tikai piebilst, ka tās likteni neizšķīra Atis Strenga vai Dainis Dukurs, bet speciālisti, kas rūpīgi pētīja video.
Ledus rene patiešām bija teicami sagatavota, ko apliecināja arī austriešu Petera Penca/Georga Tišlera trases rekords jau pašā pirmajā braucienā. Te bija ko mācīties arī nākamo olimpisko spēļu saimniekiem no Phjončhanas un arī citiem interesentiem. Tīru sirdsapziņu nevar nopirkt un Siguldai tā ir.
Šo sajūtu dubultoja lielais skatītāju skaits. Savs nopelns te Siguldas aurai, savs – labajam laikam, savs – kamaniņnieku panākumiem Sočos, savs – arī skeletonistu un bobslejistu izcilajai sezonai. Līdz ar to katrā virāžā bija smaidīgas sejas, kas atbalstīja savējos, bet arī neizsvilpa konkurentus, kā krievi Sočos Ukrainas biatlona stafeti. Arī tādas lietas iesēžas kā sportistu, tā atbraukušo citvalstu fanu atmiņā. Jā, arī viņu šoreiz bija vairāk kā agrāk redzēts. Latvija sāk kļūt redzamāka Eiropas tūrisma kartē. Šīm atmiņām klāt vēl nāks arī sajūtas pēc kvalitatīvās kultūras programmas, kurā bija „Musiq”, „The Sound Poets”, Gacho. Medaļas Sigulda neieguva, taču tās bizness noteikti ieguva kā šodienai, tā nākotnei. Tas nenozīmē, ka trasē un apkārtnē nav ko pilnveidot. Kaut vai darba apstākļus žurnālistiem...
Ja godīgi – Latvijā kamaniņu sportam ir tradīcijas, panākumi, tomēr neesam šī sporta veida lielvalsts – gan pieejamo resursu, gan talantu atlases iespēju ziņā. Jau tas, kas līdz šim sasniegts, ir lielas uzslavas vērts.
Kaut vai olimpiskā bronza, apsteidzot tradīcijām un iespējām daudz bagātākās Austriju, Itāliju, ASV, Kanādu. Un šī nu nebūt nav pirmā reize, kad čempionāta rīkotāji paliek bešā – tā bija gan 2003.gadā Nagano (Japāna), gan 2001.gadā Kalgari (Kanāda), gan 2000.gadā Sanmoricā (Šveice), gan 1995.gadā Lilehammerē (Norvēģija). Daudz tālāk pat nerakšos, jo bija citas valstis un Latvija ar savu komandu nestartēja...
Taču, protams, ir skumji, ka no visas izlases tās galvenā trenera Dumpja maksimālo programmu izpildīja tikai Riks Kristens Rozītis un minimālo – brāļi Juris un Andris Šici un vēl arī Artūrs Dārznieks. Pārējiem galīgi nesanāca. Ja atskaita vienīgi Kendiju un Kristeru Aparjodus, kas vēl nav pat juniori un nobrauca cerīgi, un iekrāja vērtīgu pieredzi. Protams, ka ir pat nedaudz dīvaini, ka savā trasē ir kritieni (Ulla Zirne) vai gadās rupjas kļūdas (Arturs Dārznieks, Elīza Tīruma stafetē). Visu novelt tikai uz publikas spiedienu un vēlmi nobraukt labāk par sevi arī nevar. Tas tomēr laikam liecina par daža sportista meistarības griestiem vai arī līdz galam nepadarīto pirms sezonas vai atslābināšanos sezonas laikā.
Ja jau ilgu laiku nav rezultātu, to nebija arī piebrauktajā Siguldas trasē, tad diez vai ir pamats gaidīt brīnumu nākotnē. Arī tāda ķecerīga doma – vai dažs labam kamaniņu braucējam nelielu atslābumu nav veicinājis fakts, ka sporta veidam ir stiprs lobijs sporta varas ešelonos un līdz ar to arī Latvijas Olimpiskajā vienībā. Gan jau rezultātus pievilks...
Par mūsēju tehnisko aprīkojumu ir cits stāsts. Varbūt jāsāk kooperēties ar bobslejistiem un skeletonistiem, kas spēj uzbūvēt pasaulē konkurētspējīgu inventāru. Nu kaut vai attiecībā uz sliecēm? Bet gan jau viņiem pašiem tas labāk zināms.
Un pavisam cits stāsts ir par Mārtiņu Rubeni. Jā, viņš ar nelielu jaunavības pieskaņu pēc spēlēm Sočos tielējās, beigt karjeru vai turpināt. Ik tā beidza, bet rudens pusē atkal bijis ieinteresēts atgriezties un savā Siguldā pacīnīties par medaļām. Gan individuāli, gan stafetē. Var jau teikt, ka Mārtiņa izvirzītie noteikumi nebija paceļami, taču arī nopietna saruna ar viņu nav notikusi. Varbūt kādam arī likās labāk, ka spurainais falunguņ piekritējs ir prom. Mazāk kreņķu un pārmetumu no ķīniešiem. Taču Mārtiņš komandā bija autoritāte un domāja arī par citiem, palīdzēdams uzlabot tehniku. Viņa kamaniņu sportā šobrīd tomēr pietrūkst nevis bija par daudz...
Kas attiecas par misēkli ar VDR himnu, kas tika atskaņota par godu uzvarētājiem bavāriešiem Tobiasam Vendlam/Tobiasam Artam, var teikt – kam negadās! Cik reizes Latvijas himnas vietā skanējusi Lietuvas vai otrādi. Smuki nav, bet reizēm sanāk. Ne viens vien izteica apbrīnu, kā vispār kaut kur vēl varēja atrast jau 25 gadus nepastāvošas valsts himnu. Izrādās – Siguldas kamaniņu un bobsleja trasei ir ļoti labs arhīvs. Un Līgatnes bunkurā, droši vien, vēl daudz ko citu var atrast! Paši sportisti par to pirmajā brīdī neizpratnē paraustīja plecus, pasmējās un drīz jau būs aizmirsuši vai atcerēsies kā joku. Rīkotājiem (un ne tikai kamaniņu sportā) ir laba mācība. Jo reizēm arī šādi sīkumi var pabojāt medus podu.
Tomēr patīkamu mirkļu sacensībās bija daudz vairāk un tos nekautrējās izcelt gan sportisti, gan skatītāji, gan FIL oficiālas personas. Jau pirms čempionātā šajā sporta veidā dominējošās valsts mediji ziņoja, ka Sigulda ir teicami sagatavojusies. Čempionāts to apstiprināja un par to ir gandarījums.
