Jā, netālu no Līvāniem ir Turku ciems. Visdrīzāk, tas radies pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad pēc krievu-turku kara arī pie Baltijas jūras nokļuva karagūstekņi no Osmaņu impērijas. Viņi te arī palika kā apliecinājums –
Turku ciems, turku kapi Cēsīs un arī uzvārds Turks. Un šie Turki priecājās tāpat kā visa Latvija. Bet īstie turki un Turcija pret Latviju piedzīvoja kārtējo vilšanos. 1:1 spēj raisīt dažādas emocijas.
Spēli pret Turciju, kas pirms 12 gadiem pasaules čempionātā ieguva 3.vietu un FIFA rangā ieņem 38.vietu (bet ir bijusi arī 7.! ), Latvijas futbola izlase sagaidīja pavisam izpluinīta – savainoti Andris Vaņins, Vitālijs Maksimenko, Aleksandrs Cauņa, Alens Sineļņikovs, Artis Lazdiņš, Oļegs Laizāns, Edgars Gauračs. Diskvalifikācijas dēļ spēli nācās izlaist Artjomam Rudņevam. Tikai nupat no slimības gultas bija piecēlies Arturs Zjuzins. Pēdējo 40 dienu laikā vienīgā spēļu prakse Kasparam Gorkšam, Aleksandram Fertovam un Naurim Bulvītim bija mači ar Armēniju, Kazahstānu un Islandi. Pavisam minimāla ikdienas spēļu prakse ir arī Aleksandram Koļinko un Andrejam Kovaļovam... Tādā situācijā Marianam Paharam tik un tā vajadzēja atrast optimālo sastāvu, izvēlēties optimālo taktiku un vēl atrast pareizos vārdus, lai puiši, kas ikdienā spēlē „Skonto”, „FK Ventspils”, „FK Jelgava”, „FK Liepāja”, nenobītos no „Galatasaray”, „Fenerbahche”, „Bešiktaš” „naudas maisiem”. Par Ardo Turanu no Madrides „Atletico” nemaz nerunājot.
Labi, arī Turcijas izlase bija iekļuvusi neveiksmju joslā – divi zaudējumi kvalifikācijas cikla startā – 0:3 Islandē un 1:2 pret Čehiju savā laukumā necēla spārnos. Virkne izlases kandidātu traumēti, komandu plosa arī iekšējās pretrunas un divi spēlētāji (Omers Topraks un Hakans Čalhanohlu no "Bayer 04") atteikušies pievienoties komandai, jo tajā, lūk, ir trešais – Gohans Tore, kas uz viņiem ne tā paskatījies. Precīzāk, paskatījies ar stroķi rokās. Tajā pašā laikā Turcijas čempionāta līmenis ir tik augsts, lai ar Latvijas izlasi bez bažām varētu mēroties spēkiem arī šīs valsts U-21 izlase.
Marians Pahars pārsteidza un, salīdzinot ar maču pret Islandi, sākumsastāvā laida piecus jaunus spēlētājus. Un nav vairs tik svarīgi – apstākļu spiests (Rudņevam bija diskvalifikācija), aiz neapmierinātības (vairāki spēlētāji maču pret Islandi aizvadīja gaužām vāji) vai aiz izmisuma. Tā sākumsastāvā nonāca izlases debitants deviņpadsmitgadīgais liepājnieks Jānis Ikaunieks, arī Antons Kurakins, kam šī bija tikai piektā spēle izlasē... Ja ņem vērā, ka traumas dēļ pirmā puslaika vidū laukumu atstāja Vladislavs Gabovs un viņa vietā nāca Gints Freimanis, tad blakus Kasparam Gorkšam aizsardzībā darbojās trijnieks, kas kopā izlasē bija piedalījies 10 spēlēs.
Marians Pahars riskēja un vinnēja, jo neizšķirts ar Turciju pēc 0:3 pret Islandi jau līdzinājās uzvarai. Viņš sastāvā ielēja jaunas un svaigas asinis, ielika spēlētājus, kas regulāri spēlē. Tas nekas, ka tikai Latvijas Virslīgā. Taču izrādījās, ka arī puiši no vietējiem klubiem, ja spēlē no sirds, var izdarīt gana daudz. Domāja ne tikai par to, kā noturēt 0:0, bet arī, kā gūt vārtus.
Protams, ka notikumus laukumā kontrolēja turki (bumbas kontrole 32:68 – zīmīgi, ka tieši šādi skaitļi fiksēti Islandes – Nīderlandes mačā, kurā mājinieki tomēr vinnēja ar 2:0), taču pārējā spēles statistika nebija nemaz tik nomācoša – stūra sitieni 3:6, sitieni vārtu četrstūrī 4:7, sitieni pa vārtiem 3:7... Atšķirībā no spēles pret Islandi, kad mūsējie pie sava soda laukuma raka dziļus ierakumus un 90 minūšu laikā par pretinieku vārtiem trāpīja tikai vienreiz, šoreiz jau ar pirmajām minūtēm bija centieni organizēt pretspēli. Reizēm tas arī izdevās. Un varēja izdoties pavisam skaisti, ja pēdējās minūtēs Kaspars Dubra būtu guvis vārtus pēc brīvsitiena izspēles (slikta atmiņa ir Turcijas izlases galvenajam trenerim Fatikam Terimam, kurš atkal apgalvoja, ka rezultāts ir nejaušība, jo Latvijas izlasei citu izdevību, atskaitot 11 m soda sitienu, neesot bijis).
Lai arī pēc trijām spēļu kārtām mūsējiem ir tikai divi punkti un ceturtā vieta grupā, tomēr no trešās šķir tikai punkts. Tas nozīmē, ka cīņa par trešo vietu būs neparasti sīva un pat pēdējā vietā esošā Turcija neko vēl nav zaudējusi. Cīņa turpināsies jau 16.novembrī, kad mūsējie izbraukumā tiksies ar pasaules trešo spēcīgāko izlasi Nīderlandi. Ambiciozā un gana lecīgā Gūsa Hīdinka vadītā komanda šo ciklu sākusi smagi – divi zaudējumi (Čehijai un Islandei) un vienu ne bez tiesnešu palīdzības izmocītu uzvaru pār Kazahstānu (3:1). Jācer, ka līdz 16.novembrim situācija Latvijas lazaretē nebūs pasliktinājusies un Marianam Paharam būs sastāva izvēles iespējas.
Intriga ir saglabāta.
