Lēciens no 20. uz 3.vietu
Laura Ikauniece-Admidiņa pēc Pekinas olimpiskajā stadionā aizvadītajām trijām disciplīnām bija tikai 20.vietā. Nav noslēpums, ka viņas trumpis ir sacensību otrā diena, un tas tika apliecināts ar uzviju - tika labots personiskais rekords tāllēkšanā (6,32 m), tikai nedaudz līdz tam pietrūka šķēpa mešanā (53,67 m) un pirms 800 metru skriešanas distances jau ceturtā vieta. Līdz 3.vietai seši, līdz 2.vietai - 14 punkti. Rezultāta izteiksmē tikai nedaudz vairāk par sekundi, taču gan kanādiete Tīsena-Ītona, gan holandiete Brūrsena šo distanci bija skrējušas ātrāk par Lauru. Kanādiete arī šoreiz to spēja, taču holandieti jaunā latviete taktiski apspēlēja tīri, apsteidzot par trim sekundēm.
Eiropas sudrabam Laura klāt pievienojusi arī pasaules bronzu, kas ir tikai trešā Latvijas sportistu medaļa pasaules čempionātos - pirms tam bija Dainim Kūlam (vēl pārstāvot PSRS) un Inetai Radevičai.
Kad par Eiropas U-18 čempioni pludmales volejbolā kļuva Tīna Laura Graudiņa (kura starp citu trenējas arī pie Anda Austrupa un varētu būt arī ļoti perspektīva septiņcīņniece), tika uzsvērti viņas sportiskie gēni. Lauras gadījumā tie ir vēl izteiktāki. Mamma Vineta Plūksna-Ikauniece-Ozoliņa ir Latvijas rekordiste 100 m, 200 m, 400 m un arī 4x100 m stafetē. Trīs reizes bijusi PSRS vicečempione un 1988.gadā bija reāla pretendente startam olimpiskajās spēlēs 4x400 m stafetē. Taču Maskavas funkcionāri lēma citādāk. Eh, būtu Vineta piedzimusi četrus gadus vēlāk, jau kā neatkarīgās Latvijas atlēte varētu startēt Barselonā! Viņas personiskais rekords 50,71 ļautu pretendēt uz vietu desmitniekā. Tiesa, sportā diena dienai, kur nu vēl gads gadam nelīdzinās. Tētim Aivaram Ikauniekam joprojām pieder ceturtais labākais rezultāts Latvijā 110 m/b - 13,71 (aiz Staņislava Olijara, Igora Kazanova un Gunta Pedera). Arī viņa kontā ir viena PSRS čempionāta medaļa (bronza 60 m/b). Būtu piedzimis astoņus gadus vēlāk, Barselonā varbūt skrietu pusfinālā... (kā Kazanovs).
Pēc šī Lauras panākuma ļoti cerīgs skats paveras arī Rio spēļu virzienā 2016.gada vasarā. Jā, lodi viņa diez vai grūdīs 14 m un tālāk, taču līdz 13,50 m rezultātu noteikti var uzlabot. Augstumā arī 1,85 m nav Ikaunieces spēju robeža, tāpat rezultāti pārējās disciplīnās. Ieskaitot arī tās, kur Pekinā tika sasniegti personiskie rekordi (100 m/b un tālums).
Sadarbība ar Andi Austrupu ir ļoti produktīva, un šis nu ir viens piemērs, kad treneris kopā ar audzēkni mēro ceļu no pirmajiem soļiem sportā līdz pasaules čempionāta pjedestālam. Un tas nebūt nav abu sadarbības galapunkts.
Lāču migā nenobijās
Lai arī nedaudz ķecerīgi, jo mērogi ir ļoti atšķirīgi, bet Maira Brieža uzvaru Groznijā odiozā Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova acupriekšā gribas salīdzināt ar Džeses Ovena uzvaru 100 m skrējienā 1936.gada olimpiskajās spēlēs Berlīnē Ādolfa Hitlera klātbūtnē. Berlīnē āriskās teorijas medusmucā tika ielieta melni melna darvas karote. Tāpat arī šoreiz pa žokli dabūja prokrieviskā virziena čečeniskā hunta.
"Fašists" no kaut kādas tur Latvijas, kas kopā ar daudzām citām valstīm atbalsta sankcijas pret mīļoto Krieviju, gandrīz vai izsita cauri ringa virvēm musulmani Čarru. Lai arī no Vācijas, toties Groznijas kluba "Akhmad" biedru. Bija vai nebija asaras Kadirova acīs, vairs nav tik svarīgi, taču prezidenta sarūgtinājumu nevarēja noslēpt. Pirms mača Groznijā neviens nepieļāva pat domu, ka šis "latish", kas teju 15 kg vieglāks nekā sīrietis, varētu uzvarēt. Viņam bija jāguļ uz ringa dēļiem, ne Čarram.
Protams, Čarra nav ne Taisons, ne Kļičko, tomēr Maira Brieža sniegums bija pārliecinošs arī līdz nokauta brīdim. Tik pārliecinošs, ka krievu TV komentētāji bija viņa pusē un nebeidza Briedi slavēt, pašās beigās piebilstot, ka cīņas pēdējās sekundes ar viņa aperkotu un sekojošu sitienu no kreisās pa Čarras žokli rādīs visas pasaules TV kanāli. Patiešām iespaidīgi. Un jācer, ka šī Maira uzvara boksa pasaulē pavērs viņam jaunas durvis. Tas nekas, ka 91-92 kg smagsvaram nav daudz. Drīzāk ir maz. Toties tas dod daudz lielākas manevra iespējas. Pārdesmit kilogramus smagākiem pretiniekiem ir grūti lidot līdzi "kustīgajiem tauriņiem".
Kaut arī Briedim nav tik sportiski iespaidīgu gēnu kā Ikauniecei-Admidiņai, tomēr viņam ir kārtīga Lāčplēša raksturs un neatlaidība. Nokļuvis pašā lāču midzenī, kur tribīnēs un apkārt tām katrs kvēlojošo acu skatiens varēja iedragāt pārliecību, Mairis saglabāja vēsu prātu un skaidru galvu. Nenobijās un beigās gana lempīgo "lāci" (vai varbūt vēl precīzāk - melno bruņinieku) nopļāva kā orkāns simtgadīgu ozolu. Gaidām jaunu orkānu Maira Brieža izpildījumā.
