Ja vieglatlētiku saucam par sporta karalieni, tad par tās karaliskāko disciplīnu noteikti var saukt daudzcīņas – desmitcīņu un septiņcīņu. Ja gribat meklēt mūsdienu Apolona prototipu, tad izģērbiet 10 pasaules vadošos desmitcīņniekus. Ķermeņus pat pilnībā nesalīdzinot, atradumu garantēju simtprocentīgi.
Lai arī Latvijas dekatlonisti ir krietnu soli aiz igauņiem, kam ir olimpiskie medaļnieki un pat čempions, kam šajā disciplīnā ir tradīcijas, treneri un arī masveidība, arī mūsu desmitcīņas vēsturē ir būtiski ieraksti. Jau sākot no Alfrēda Aslēbena, kas startēja 1912.gada spēlēs Stokholmā. Tad bija Jānis Dimza, kam tikai savainojums liedza kļūt par olimpisko medaļnieku 1932.gadā. Tad Jānis Lanka. Arī Jānis Lūsis bijis lielisks desmitcīņnieks, kam piederēja pat Latvijas rekords. Otrās republikas laikā olimpiskajās spēlēs startējuši Rojs Piziks, Jānis Karlivāns, Edgars Eriņš. Jā, jā – startējušas arī septiņcīņnieces Līga Kļaviņa, Aiga Grabuste, Laura Ikauniece!
Tiesa, atšķirība no Igaunijas, - kur atlēts kā desmitcīņnieks piedzima, tā desmitcīņnieks no šīs pasaules aizgāja, - Latvijā līdz ar bobsleja ienākšanu daļa „supermenu” izvēlējās šo sporta veidu – sākot ar Jāni Skrastiņu un Rihardu Kotānu, beidzot ar Oskaru Melbārdi, Oskaru Ķibermani, kam nesen pievienojies arī Jānis Jansons. Ar šo trio Latvijas čempionāts desmitcīņā taču ieriņķotu pavisam citā orbītā, vai ne? Taču ir tā, ka tieši realitātē desmitcīņnieki vislabāk atbilda Rolanda Upatnieka virtuālajam tēlam – latviešu puisis ar kartupeļu maisu plecos 100 metrus skrien 11 sekundēs.
Šobrīd ir tā, kā ir, un vēl jāpriecājas, ka ir tur, kur ir.
Vieglatlētika ir studentu sports. Vairumam no Latvijas studentiem alma mater ir Rīgā, bet Nila Ušakova kontrolētajā Latvijas galvaspilsētā nav nevienas civilizētas vieglatlētikas manēžas. Daudzcīņniekiem, kas treniņos pavada ilgākas stundas, līdz ar to arī krietni ilgāk jāsalst manēžā un jāieelpo pelējuma aromāts. Līdzās daudziem koalīcijas solījumiem ne ar pušplēstu vārdu nav dzirdēts, ka Ušakova/Amerika blokam būtu padomā ko tādu tuvākajā laikā uzbūvēt.
Vai vismaz savest kārtībā Rīgas Sporta manēžu, kam jau pāri 60. Protams, jaunie vieglatlēti nav tik uzticams elektorāts, ka zoļuka vai purčika kirilicā rakstošie penčuki. Tāpēc arī laikam jau var pagaidīt, kamēr sasniegs pensijas vecumu.
Trauksmes zvanu var sist bobslejisti, kuriem drīz var aptrūkties rezerves, taču arī tas Rīgas galvu maz uztrauc. Starp viņiem rīdzinieku nav, tāpēc atliek vien spiest roku cīkstonei Anastasijai Grigorjevai no... Daugavpils. Bilde izdevās skaista.
