Varbūt pat pati cerīgākā atziņa no spēlēm ar Vāciju. Pat Kristera Gudļevska prombūtnē mums ir labs Edgara Masaļska dublieris. Tas ir Elvis Merzļikins, kas aizvadīja ļoti labu sezonu Šveicē, kuras līga ir viena no labākajām Eiropā. Līdz šim tieši izlasē ogrēnietim nebija veicies un laikam jau pārdomās bija atradis atbildi uz jautājumu, kāpēc līdz šim spēlējis sūdīgi (viņa paša traktējums). Pret Vāciju aizvadīja lielisku spēli, par ko saņēma atzinību no spēles rīkotājiem, faniem un komandas biedriem. Īpaši no Masaļska. Divi labi vārtsargi ir labāk nekā viens.
Divus vārtus guva Miks Indrašis, vienus – Miķelis Rēdlihs. Lai kāda abiem bija sezona klubā, viņus joprojām redzam kā potenciālos līderus, kam spēle pēdējā laikā ne vienmēr gājusi no rokas. Katri vārti vairo (atjauno) pārliecību. Cerams, ka tā būs arī šoreiz un līdz ar to palielināsies noiets arī “Miķeļa alum”.
Ir iezīmējusi viena uzbrucēju maiņa – Rēdlihs – Džeriņš – Bukarts. Abi šīs maiņas vārti bija gana eleganti. Par pārējiem virknējumiem lielāka skaidrība būs pēc Zemgus Girgensona iesaistīšanās izlasē.
Iespējams, pati galvenā labā atziņa, ko guva treneri un ari spēlētāji - veidojas KOMANDA. Pat ja reizēm pietrūkst līderu, ar cīņassparu un azartu var daudz paveikt un arī izpelnīties veiksmes smaidu. Kā tas bija Sočos pret Kanādu. Pamatus KOMANDAI sāka likt otrā spēle pret Baltkrieviju, bet pret Vāciju jau bija jauna kvalitāte. Tā spēja piecelties pēc 1:4 pirmajā mačā un pēc ļoti bezcerīgas pirmās trešdaļas otrajā spēlē.
Itin labi sevi rāda arī “jaunais vilnis” – Rodrigo Ābols, Nikolajs Jeļisejevs, Edgars Kulda, Edgars Siksna, Kristiāns Rubīns. Diez vai viņi visi dosies uz čempionātu, bet būs apostījuši izlases gaisu, izjutuši tās gaisotni. Pieredze noderēs nākotnei, bet tā jau ir pašu, ne Leonīda Beresņeva vai Ģirta Ankipāna rokās.
Galvenā problēma ir un arī čempionātā visdrīzāk būs aizsardzība. Tajā ir vislielākais “kritušo” skaits, tāpēc izlasē ir gana daudz jaunu seju.
Jaunība nav netikums, taču šoreiz nav arī trumpis. Tiesa, katra spēle ļauj jaunekļiem nobriest. Cerams, ka čempionāta laikā par briešanu vairs nebūs jārunā. Visi būs kondīcijā. Vismaz labi, ka ir konkurence. Pagaidām nepārliecina arī sniegums vairākumā, jo darbība nevienādos sastāvos bieži izšķir spēles iznākumu.
Un vēl viena atziņa, kas drīzāk vairāk noderēs rudens eksāmenam – olimpiskajam kvalifikācijas turnīram. Tas, kā zināms, notiks Rīgā, un Latvijas izlases pretinieki būs Japānas, Austrijas un Vācijas hokejisti. Ceļazīme uz Phjončhanu tikai viena. Nenoniecinot japāņu un austriešu spēlētprasmi, tomēr galvenie mūsējo pretinieki būs vācieši. Abās spēlēs bija nogriežņi, kad vāciešu pārsvars bija visai nospiedošs (metieni otrās spēles pirmajā trešdaļā 18:3, spēlē kopumā 37:28; pirmajā mačā – 34:29). Vairākus vārtus viņi guva pēc labi iespēlētām kombinācijām, jo gandrīz visi izlases vīri spēlē DEL (die Deutsche Eishockey Liga - Vacijas Hokeja līga), arī vienos klubos (seši no Manheimas “Adler”, četri no Ķelnes “Haie”, trīs no Nirnbergas un Diseldorfas, pa divi no Hamburgas, Berlīnes, Šveningenas klubiem) un ir gana labi saspēlējušies. Komanda ir prasmīgi organizēta, fiziski spēcīga, gana kvalitatīvi realizē treneru spēles plānu.
Jā, rudenī abu komandu sastāvos var būt vērā ņemams papildinājums, taču kodols un visdrīzāk arī galvenie treneri, tātad arī spēles koncepts, būs tie paši.
Tagad mūsu treneriem būs materiāls, ko pētīt, jo tieši savstarpējās spēles dod vislielāko vielu pārdomām. Cerēt, ka vienmēr notiks tādi brīnumi, kā 2005. vai 2013.gada kvalifikācijas turnīros, būtu gana naivi. Taču brīnumi paši par sevi nerodas. Tos var sagatavot arī kā mājas darbus.
Izlasei pirms došanās uz Maskavu atlikušas vēl divas pārbaudes spēles – izbraukumā ar Šveici. Klāt būs Zemgus Girgensons, Aleksejs Širokovs. Iespējams arī Ronalds Ķēniņš, jo ir paudis gatavību doties palīgā pie pirmās izdevības. Tas arī viss (Ņikita Jevpalovs papildsarakstos nav minēts). Taču noteikti nebūs Georgja Pujaca un Krišjāņa Rēdliha. Savainojumi tik ātri nedzīst. Tāpat kā Aleksandram Jerofejevam. Būs jāiztiek ar tiem, kas ir. Un viņi, Kaspara Daugaviņa vārdiem runājot, Maskavā nemaz negribēs būt peramie zēni.
