Sportā ir līdzīgi. Nav tikai labu vai tikai sliktu ziņu. Vienam uzvara ir otra zaudējums. Taču arī katrs zaudējums var būt jaunas uzvaras sākums.
Ernests Gulbis gadu sācis ar diviem zaudējumiem. Pirmo Oklendā pret jauno čehu Jirži Veseliju varēja uztvert ar sapratni – pirmā spēle sezonā un vēl otrā pasaules malā, kur dienas režīms ar kājām gaisā. Varbūt tāpēc bija tik milzīgs nepiespiesto kļūdu skaits - 48 pret čeha 15! Un tas mačā, kur pretinieki pa abiem savāca tikai 24 punktus.
Zaudējums austrāliešu tīnim Tanasim Kokinakim jau ir daudz sāpīgāks, jo Ernests vairākkārt izlaida uzvaru no rokām un nespēja savākties pret publikas visai brutālo spiedienu. Vismaz Vimbldonā pat skoti savu Endiju Mareju tā neatbalstīja. Bet kāda tur etiķete varētu būt britu cietumnieku pēctečiem, lai arī jau padsmitajā paaudzē.
Galvenajos tenisa pamatrādītājos (atskaitot dubultkļūdas servēs un breikpunktu realizāciju) Gulbis bija pat nedaudz pārāks. Uzvarai pietiktu arī ar pāris dubultkļūdām mazāk. Gadi nāk klāt, bet no dažiem netikumiem Ernests tā arī netiek vaļā. Arī no tā, ka Australia Open pavisam nav viņa turnīrs. Pat ja pretī stājas jauneklis, kas ATP rangā ir tikai 147.vietā. Priecēja gan tas, ka piecu setu mačā kļūdu bija mazāk nekā pret Veseliju (45). Un priecēs tas, ka pārāk daudz reitingā uz leju viņš neslīdēs, toties tagad atkal varēs ne tikai labi atpūsties, bet arī labi patrenēties un aklimatizēties turnīriem Eiropā. Ja tā Austrālija nav lemta, tad nav arī ko iespringt. Par varu mīļš nekļūsi.
Nedaudz iebuksējuši arī Rīgas Dinamo” hokejisti, kam pēdējās trijās spēlēs tikai 3 punkti. Tiesa, pretī bija gan CSKA, gan SKA. Astoņnieks ir turpat blakus, taču pārkāpt tā robežu šajā sezonā nav izdevies ne reizi. Priecē tas, ka pat ar šādu sastāvu dinamieši visdrīzāk līdz pat pēdējai spēlei sitīsies par vietu play-off. Ja nesaplīsīs, jo visai daudz ir „6 punktu” spēļu. Arī nākamā – pret „Severstaļ”. Cik sen, „HK Sochi” bija stabilā pēdējā vietā, bet tagad, ņemot vērā labvēlīgo kalendāru, jau var gatavoties play-off. Līdz ar to par atlikušo vienu vietu cīnīsies septiņas komandas. Vienai izredzes lielākas, citai mazākas, toties garastāvokli viena otrai un arī konkurentiem bojās katrā kārtā. Jācer, ka Arta Ābola pasjanss būs tas labākais.
Bet tā nu šogad sanāks, ka neviens mūsu hokejists KHL Zvaigžņu spēlē nepiedalīsies. „Dinamo” visu balsošanas laiku spēlēja tik remdeni, ka faniem tomēr necēlās roka kādu no rīdziniekiem iebalsot.
Laikam jau visa datora taustiņu spaidīšana bija koncentrēta uz Zemgu Girgensonu un NHL lapu, tāpēc arī, piemēram, Kasparam Daugaviņam, kas Maskavas „Dynamo” ir patiešām redzama figūra, uzmanības nepietika. Taču galīgi pa tukšo viss nebūs – Sočos vismaz skatītāju rindās būs vēl nesenais dinamietis Pjotrs Sčastļivijs, bet viens no Rietumu komandas treneriem būs Harijs Vītoliņš III. Toties Rīgas dinamieši pilnā sastāvā varēs labāk sagatavoties KHL sezonas finiša spurtam, kur tad arī viss izšķirsies. Attiecībā uz Girgensonu arī viss skaidrs – spēlēs Zvaigžņu mačā Kolumbusā, „Sabres” galīgi nav cerību uz play-off, tāpēc arī pavasarī varēs spēlēt pasaules čempionātā Prāgā.
Aizvadītā nedēļas nogale mūsu bobslejistiem bija neveiksmīgākā visā līdzšinējā sezonā, jo divniekos mūsējie nebija uz pjedestāla. Un te būtu īstā reize pieminēt ne tikai veiksmes faktoru, kam mainīgos laika apstākļos var būt (un bija arī) būtiska loma, bet arī mērķtiecīgu sabotāžu.
Ar to Sočos nodarbojās krievi un Kēnigzē to tikpat prasmīgi darīja vācieši. Pirms mūsējo starta ņēma un netīrīja iestumšanas ceļa gropes. Vai tīrīja tā, ka tās palika sliktākas. Taču arī šajā negadījumā ir pozitīvs sausais atlikums. Sandis Prūsis prūšiem izrakstīja protestu. To gan noraidīja, taču drošības naudu, ko šādos gadījumos paturētu, šoreiz atdeva. Sak, taisnība jau Tev ir, bet saproti, mači notika Vācijā un pēc izgāšanās Sočos vajadzēja mazliet uzliet balzāmu brūcēm.
Gan jau Vinterbergā, kur notiks pasaules čempionāts, tik brutāli viņi nedarbosies. Jo latviešus var atbalstīt arī citi un tad nesmukums pa visu ģīmi. Var taču gadīties, ka arī Janka Miņins pieliek klāt krievu plecu, kam liels īpatsvars FIBT, un tad var nonākt līdz jautājumam: „Kā jums beidzās Otrais pasaules karš?”. Šādu jautājumu vācieši noteikti negrib sagaidīt. Pie visa vēl var piebilst, ka „tikai” piektā vieta mūsējos arī nedaudz nolika uz zemes, jo pēc triumfa Amerikā varēja sakāpt galvā. Tagad tā vairs nebūs. Atkal ir savs labumiņš!
Sniegs trasē patraucēja arī kamaniņu braucējiem, īpaši brāļiem Šiciem, kas atkal netika uz pjedestāla. Bet arī tas nav slikti. Jo lielāks būs niknums un azarts pasaules čempionātā, kas notiks savā – Siguldas trasē.
Pēc atšķirīgiem kalendāriem Eiropa svin Ziemassvētkus, dažādos datumos ir arī skolnieku brīvdienas, un apmēram tajā laikā Krievijā slēgtajās hallēs notiek jauniešu izlašu turnīri ar skaļākiem vai mazāk skaļiem nosaukumiem – Sadraudzības kauss (U-21), Granatkina kauss (U-18; Ukrainas kara sakarā tas labi izklausās un ukraiņi šogad šajā turnīrā arī nespēlēja). Ar labiem rezultātiem mūsējie tur nepalika prātā. Krietni attīstītāk jau izskatās Attīstības kauss (U-17), kas notiek Baltkrievijā. Mūsējiem divās spēlēs divas uzvaras.
Pēc būtības, nav arī ko noskumt, jo viena vecuma labu izlasi ar mūsu resursiem izveidot ir gandrīz neiespējami. Labi, ja katrā no tām ir daži talantīgi un perspektīvi puiši, kas nākotnē var futbolu spēlēt arī Premjerlīgā vai Bundeslīgā. Tas tad būs arī pamats spēcīgai izlasei. Piemēram, ja saliks kopā Vladislavu Gutkovski, Jāni Ikaunieku, Deividu Dobrecovu, Verneru Zalaku, Jāni Grīnbergu, Robertu Uldriķi, pieliks klāt arī dažu no „vecajiem” – Denisu Rakelu, Valēriju Šabalu un vēl kādu, var sanākt visnotaļ laba izlase. Teiksim uz 2020. vai 2024.gada Eiropas čempionātu. Lai tik tēvi nesačakarē dēlu karjeru. Ka dažam no viņiem (un ne tikai futbolā!) tāda vēlme ir, liecina ne tikai Karašauska vai Rakela atgadījumi. Bet ir arī pretēji piemēri – kaut vai Verpakovskis.
Cerību stars jāmēģina atrast pat tur, kur no pirmā skata tā galīgi nav. Piemēram, volejbolā.
Tajās pašās skolēnu brīvdienās notika pasaules un Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs divās vecuma grupās gan jauniešiem, gan jaunietēm. 12 spēlēs mūsējie guva tikai divas uzvaras un lieki pat piebilst, ka nekvalificējās nākamajam posmam. Pa visām kopā mūsu jauniešu izlases spēja uzvarēt 12 setus. Puse no tiem U-19 jauniešu kontā un tieši šo izlasi var uzskatīt par perspektīvāko un tā bija vistuvāk tam, lai iekļūtu nākamā kārtā. Noteikti prieks arī Ilmāram Pūliņam, kas trenēja U-20 jaunietes, jo beidzot kāda viņa komanda vinnēja ne vien setu, bet visu spēli! Tajā pašā laikā U-18 meitenes, kas spēlēja Jelgavā, palika pavisam sausā un te nu viela arī pārdomām. Ja komandā nav spēlētāju, kuru augums ir virs 1,80 m, kad volejbolā tagad jau ir divmetrinieces, nerunājot par 1,90 m slaidām, tad īsti nav argumentu, ko likt pretī. Tas jau ir akmens selekcijas dārziņā. Bet arī nekas – jo sliktāk strādā volejbola treneri, jo lielāka izvēle ir basketbolam.
Visā nabadzībā pa talantam pat pēdējos gados bijis. Par Gundaru Celitānu pirms pāris gadiem jūsmoja vai visa Itālija. Ansis Medenis lauza somu meiteņu sirdis ne tikai ar prasmi spēlēt dūdas. Hermanis Egleskalns paspējis atstāt pēdas. Taču 2015.gadu visi trīs iesāka gaidīšanas režīmā, jo ārstēja savainojumus. Diagnoze katram sava un arī savs ārstēšanas ilgums. Labā ziņa ir tā, ka Medenis jau atsācis treniņus un jau arī nedaudz uzspēlēja Schenker līgā „RTU/Robežsardze” sastāvā. Varbūt līdz pavasarim atgūs formu un kaldinās komandas uzvaru. Medenis Schenker līgā ir kā tāds talismans. Vienīgais Latvijas klubs, kam izdevies uzvarēt līgā, ir „Biolars/Poliurs” ar Ansi Medeni sastāvā.
Pagājušās sezonas ievadā „Biolars/Jelgava” ieguva Schenker līgas Superkausu un arī tad sastāvā bija Medenis. Cerams, ka arī RTU Medenis nesīs laimi. Par Hermani Egleskalnu jau rakstīju, ka viņš sācis sadarbību bīčā ar Mārtiņu Pļaviņu. Jācer gan, ka šīs ziņas neaizies līdz viņa franču klubam un Geras „slimības lapa” netiks anulēta par to, ka viņš dzimtenē trenējas. Gundars Celitāns gan vēl ārstē plecu un atpūšas. Un cer atpūsties tik labi, lai nākamajā sezonā ar jaunu sparu var atgriezties laukumā. 30 gadi volejbolistam ir brieduma vecums. Igaunijā premjeram ir tikai nedaudz vairāk. Skolnieki gan lai labāk sēž skolas solā. Tā ir ne tikai sliktā, bet arī labā ziņa.
