Pēc dziesmām un gavilēm par kārtējām Martina Dukura un Oskara Melbārža komandas uzvarām roka neviļus atkal tver TV pulti un pārslēdz uz biatlonu, kas kļuvis teju vai par ziemas sporta karali (vismaz par to liecina reitingi). Varbūt tieši šoreiz Andrejs Rastorgujevs beidzos kāps uz goda pjedestāla! Tomēr līdz šim, kā nav, tā nav. Te nevajadzīgas kļūdas šaušanā, te atkal neparasti lēns solis slēpošanā. Par negadījumu Otepē, kad kritienā tika „izdomelēta” šautene, pat nav vērts atcerēties.
Jā, Andrejs ir patiešām talantīgs puisis, taču šobrīd mūsu biatlona aptverē viņš ir vienīgais, kamēr vāciešiem, krieviem vai norvēģiem ir teju desmit tādi. Un vismaz 30 katrā posmā pretendē uz pjedestālu. Pēdējo gadu laikā konkurence ir kļuvusi krietni skarbāka. Vienam vilku barā nav viegli.
Bet varbūt joprojām dzīvojam pārāk izpušķotās atmiņās par nebūt ne tik seniem un skaistiem laikiem, kad mērķi bija lielāki un sniegs baltāks? Nepiekritīšu tiem, kas teic, ka savulaik mums bija tikai lieliskais trijnieks – Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins un Jēkabs Nākums.
Bija arī Gundars Upenieks, un tieši viņš Lillehammeres (1994.) spēlēs izcīnīja augstāko vietu no mūsējiem. Ko var darīt, ka reizēm vēsturē ieiet nevis laba vieta, bet muļķīgs misēklis, kāds Gundaram gadījās stafetē Nagano (1998.) spēlēs. Tikai ar četriem labiem biatlonistiem stafetēs Latvija ik pa brīdim varēja iespraukties labāko sešiniekā. Šī paaudze atstāja vēsturei pirmo uzvaru Pasaules kausa sacensībās (Maļuhins), pirmo pasaules čempionāta medaļu (Bricis), dažāda kaluma medaļas Eiropas čempionātā, stafeti ieskaitot (Nākums, Bricis, Maļuhins, Upenieks).
Jāteic, arī nākamā paaudze bija visnotaļ cerīga – Raivis Zīmelis, Jānis Bērziņš, Kaspars Dumbris, drīz pēc tam arī Kristaps Lībietis, Edgars Piksons. Diemžēl viņu karjeras līdz galam tā arī neattīstījās.
Zīmeli pievīla ASV ķirurgi, kas aklo zarnu izgrieza sliktāk, nekā to būtu varējis savā šķūnītī izdarīt Mazās Kalna ielas Juziks. Dumbri piespieda „kārt plinti vadzī” Epšteina Barra vīrusa sekas. Šī vīrusa toreizējais uzliesmojums biatlonistu (slimoja arī Bricis, Bērziņš, Piksons, Krūmiņa) un riteņbraucēju (slimoja Saramotins un vēl daži) saimē būtu atsevišķas tēmas vērts. Varbūt tā tomēr bija vitamīnu vai barības piedevu kāda līdz galam neatšķetināta blakne?
Arī dāmu konkurencē mums ik pa reizei bijis kāds cerību stariņš.
Sākumā Ieva Volfa-Cēderštrēma, tad Madara Līduma, kam Turīnā nemaz tik daudz netrūka līdz medaļai. Arī mūsu stafetes četrinieks reizumis spēja aizkļūt līdz finišam un neļāva sevi apsteigt par apli.
Tagad no tā visa palicis viens pats Andrejs Rastorgujevs un vēl daži, kas Pasaules kausa posmos cīnās, lai nepaliktu pēdējie. Tā īsti nav ne izlases, ne treneru. Tajā pašā laikā olimpiskajās spēlēs Sočos trijās ārzemju komandās bija četri mūsu treneri - Ukrainā Vitālijs Urbanovičs, Igaunijā Māris Čakars, Lietuvā Ilmārs Bricis un Oļegs Maļuhins.
Kā visvairāk ir pietrūcis – naudas, apņēmības, treneru, treniņapstākļu? Jā, arī entuziasma.
Diskusijā „Kas notiek biatlonā?” piedalīsies
Baiba Broka, Latvijas biatlona federācijas prezidente;
Jānis Bērziņš, Latvijas biatlona federācijas ilggadējs prezidents;
Māris Čakars, bijušais Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris un Igaunijas izlases treneris;
diskusiju vadīs Dāvids Ernštreits un Armands Tripāns.
Diskusiju LTV1 tiešraidē varēs vērot 16.februārī no plkst. 12.55, bet tās kvintesenci tajā pašā vakarā "Sporta studijā".
