Jā, sports ir tāda dīvaina lieta. Kad kāds mūsējais paliek otrais vai ceturtais, tad sakām, ka neesam redzējuši nelaimīgākus cilvēkus. Patiešām, Martina Dukura divas sudraba medaļas Vankūverā un Sočos vai Tomasa Dukura divas ceturtās vietas tajās pašās spēlēs daudziem Latvijas faniem radīja sajūtu, it tiktu plēsta pašu brūce, it kā pašiem būtu laupīta pjedestāla virsotne vai pjedestāls kā tāds.
Tajā pašā laikā, kad šīs sezonas ievadā Martins un Tomass Pasaules kausa izcīņā guva trīs dubultuzvaras pēc kārtas, dažam skeletons jau sāka likties neinteresants. Nekādas intrigas – uzvar vieni un tie paši! Tāpēc arī FIBT gaiteņos vairs nerunā par „grand slam” vai „jackpot”. Tad jau naudu Dukuram var pārskaitīt tāpat, kāpēc vēl mači jārīko!
Martina neveiksme Kēnigzē, kur viņš piekāpās olimpiskajam čempionam Aleksandram Tretjakovam, tika uztverta bez emocijām. Kam negadās! Vismaz nebūs vairs tādas miegainības fanos un varbūt reizēm arī pašos braucējos. Sanmoricā vairs negadījās, jo Martins Dukurs atkal bija tālu priekšā pārējiem. Tomēr turpmākos trīs gadus visu latviešu acu pāri būs pievērsti ne vien brāļiem Dukuriem, bet arī korejietim Sunbinam Junam, kas Sanmoricā bija otrais un arī PK kopvērtējumā būtu vadošajā kvintetā, ja vien Leikplesidā netiktu diskvalificēts. Izskatās, ka trešajās spēlēs pēc kārtas Martina galvenais konkurents cīņā par zeltu varētu būt mājinieks (2018.gada ziemas spēles notiks Korejas pilsētā Pjončanā). Taču lietas var arī nostabilizēties un kārtis sakārtoties, un par galveno sāncensi varētu būt brālis Tomass. Turklāt atšķirībā no korejieša, kura tautieši ražo „Samsung” un „Hyndai”, bet labas skeletona kamanas vēl nespēj uztaisīt, mūsējie visu izdomā savās galvās un meistaro savās garāžās. Tāpēc allaž var būt solīti priekšā citiem.
Līdzīgi tas ir arī bobslejā, kur aiz Oskara Melbārža kvarteta muguras sāk parādīties „lāčplēču” mežs – Oskara Ķibermaņa četriniekam klāt pievilcis Uģis Žaļims. Var taču būt – lēni nāk, bet labi nāk. Šoreiz ne mazāks prieks kā par pilota Žaļima progresu ir arī par viņa pārinieku un olimpisko neveiksminieku Intaru Dambi (bijis trijās olimpiskajās spēlēs, bet startējis nav nevienās). Pasaules kausa pjedestāls pašā bobsleja Mekā dod kaut nelielu gandarījumu. Un neticiet skauģiem, ka tas viss apstākļu sagadīšanās dēļ – pateicīgs starta numurs pirmajā braucienā, nedēļu ilgāk piešauta trase nekā konkurentiem. Žaļims/Dambis bija visātrākie otrajā braucienā, kad startēja līdzās visiem citiem favorītiem. Fenomenāli izmantoja situāciju, ko piedāvāja liktenis. Misēklis četriniekos tikai piedos azartu un paaugstinās koncentrēšanos pasaules čempionātam.
Bet vislabākais visā šajā stāstā ir tas, ka skeletonā visai komandai viss no matu galiņiem līdz papēžiem ir "Made in Latvija". Ar to ir domātas kamanas, slieces un sportistu stāvi. Bez svešām tehnoloģijām. Tuvu tam tagad ir arī bobslejā, kur 2/3 no braucamajiem, ar ko mūsējie startēja Sanmoricā, būvēti BTC – Bobsleja Tehniskās jaunrades centrā, kura ass šobrīd ir Jānis Skrastiņš. Izgājis trenera un konstruktora Rolanda Upatnieka skolu kā sportists, redzējis, kā kamanas būvē ASV izlasei un tagad visas viņa smadzeņu šūniņas strādā Latvijai.
Divnieku sacensībās visi trīs bobi bija BTC produkts, bet četriniekos ar to brauca Ķibermaņa komanda. Kā redzam, latviešu „šķūnītī” ķīlētās raķetes konkurē arī tām, kam kūmās stāvēja BMW, NASA... Latvija var! Kopējā darbā gūts panākums ir divtik krāšņs, jo sevišķi, ja gūts pret pasaules lielvalstīm un tagad ikviens vācu, šveiciešu vai amerikāņu pilots par savu goda lietu uzskata paspiest roku Melbārža komandai, nevis paiet vīzdegunīgi garām, kā tas reizēm gadījās vēl pavisam nesen. Uzvarētājus ciena. Un arī cienā – ar šampanieti.
Sezonas galvenā šampanieša dzeršana – pasaules čempionāts vēl priekšā. Bet jau šajā nedēļā būs iespēja kārt kaklā Eiropas čempionāta medaļas. Lai slīd!
