Dažādu starptautisku sporta pasākumu rīkotāji allažiņ lēš gan sportiskos labumus, kādus iegūs, uzņemot to vai citu čempionātu (mājās pat sienas palīdzot!), gan arī sastāda kārtīgu biznesa plānu, kuram jārezultējas ar plusiem „cūciņā”. Ne velti Latvijas Futbola federācija divas desmitgades sūkstījās, ka izlozē ne reizi netrāpījās Vācija, Anglija, Francija, Itālija, kuru televīzijas kompāniju materiālais pienesums funkcionāriem būtu ļāvis dzīvot pavisam zaļi. Tagad futbolā gan situācija ir mainījusies, taču tāpat ir starpība, vai uz spēli atlido 10 kazahi vai 5000 vāciešu (ierastos arī 10 000, ja būtu tik daudz vietu stadionā!).
Līdzīgi kalkulēja arī Latvijas Basketbola savienība.
Kad tika nolemts Eiropas 2015.gada finālturnīru no Ukrainas pārcelt uz citām valstīm, Latvija (Rīga) pieteicās un šīs tiesības arī ieguva.
Konkurence nebija ļoti sīva, bet bija (tukšā palika Somija, kur pēdējos gados notiek strauja basketbola augšupeja). Nākamais solis bija izvēlēties „satelītu”. Respektīvi, katra rīkotājvalsts jau pirms izlozes varēja paņemt vienu savas grupas biedru no tām izlasēm, kas bija kvalificējusies finālturnīram. Varianti bija, pirmkārt, ņemot vērā potenciālo viesu fanu pieplūdumu, – Somija, Lietuva, Igaunija, mazāk Zviedrija. Tomēr bija jāņem vērā arī sportiskais aspekts – izvēloties spēcīgāku pretinieku, paši zāģētu zaru virs turnīra tabulas.
No biznesa viedokļa visi trīs varianti bija diezgan līdzīgi – visdrīzāk, piemēram, vienāds fanu skaits varētu ierasties no visām trim minētajām valstīm. Jā, lietuvieši vairāk orientējas uz izšķirošā posma spēlēm, taču no Latvijas robežai tuvākām vietām interese būtu divtik liela. Somu pluss būtu arī tas, ka viņi ne tikai braukātu šurpu turpu, bet dotu savu artavu arī viesnīcu biznesam un alus un grādīgāko dziru patēriņā varētu iemest krietni vairāk... trīspunktnieku. Bet gan jau būtu pa kādam viesim no Marijampoles vai Rakveres, kas arī šeit labāk nakšņotu un palīksmotu, nekā dienas lielāko daļu pavadītu ceļā. Taču somus mums „nokantēja” Francija, kam bija „pirmās nakts” tiesības. Atlika Lietuva vai Igaunija. Un priekšroka tika dota ziemeļu kaimiņiem, kas finālturnīros tikuši reti, tāpēc iespēju gandrīz „uz haļavu” apmeklēt spēles noteikti izmantos daudzi. Turklāt pastāvēja variants ar 50% varbūtību, ka no pirmā groza Rīgai tik un tā tiks Lietuva (otra iespēja bija Spānija), un tas arī piepildījās. Pārējās trīs izlases vairs nebija tik būtiskas – Ukraina, Beļģija un Čehija.
Kaut gan - noteikti ieguvums ir arī Ukraina, kas pati gatavojās rīkot šo čempionātu. Pilsoņu karš tam pārvilka svītru, taču tāpēc tur nav mazinājusies interese par basketbolu. Turklāt Latvijā arī ir gana liela ukraiņu kopiena, kuras nacionālā pašapziņa gada laikā vairojusies ģeometriskajā progresijā. Ieroči Doņeckas lidostā lai paliek profesionālo karavīru ziņā, bet Rīgā būs iespēja pa īstam atbalstīt savējos cīņās basketbola frontē. Pluss ir arī tas, ka mūsu izlases galvenais treneris Ainārs Bagatskis ļoti labi pārzina Ukrainas basketbolu, tā stiprās un vājās puses un, protams, teju vai šķērsgriezumā labi zina arī izlases basketbolistus.
Zināms pluss ir arī Beļģija, ar kuru mums tagad ir ļoti laba aviosatiksme – divreiz dienā uz Briseli lido „airBaltic”, vienreiz – „Brussels Airlines” un tad vēl vienreiz dienā uz Šarleruā – „Ryanair”. Tāpēc flāmiem un valoņiem spēles apmeklēt būs itin ērti. Septembrī Rīga ir ļoti baudāma, ja vien pilsētas vara to nesačakarēs ar nepabeigtiem tiltu remontiem. Tātad bizness būs, jo katru dienu vismaz divās, reizēm pat trijās spēlēs „Arēnas Rīga” tribīnes būs piepakotas, ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām materiālajām sekām.
Veiksme savu ir izdarījusi un nodevusi stafetes kociņu treneriem, spēlētājiem un funkcionāriem (protams, arī tagad neaizmirstot par veiksmi, kas izlases kandidātus pasargātu no nevajadzīgiem savainojumiem). Vieniem jāizdara viss, lai komanda būtu iespējami labākajā sastāvā un dažādi personiskie iemesli un ambīcijas šoreiz tiktu uzlikti un valstsvienības altāra. Latvijas basketbola potenciāls šobrīd ir ar augšupejošu līkni.
Tad treneri no labākā „māla” varēs izveidot labāko meistardarbu. Kā pēc izlozes teica Ainārs Bagatskis, vietu čempionātā noteiks nevis laimīga izloze vai pretinieki, bet, pirmkārt, kādi spēlētāji būs viņa rīcībā, cik labi spēs sagatavoties čempionātam un cik daudz sirds ieliks katrā spēlē, katrā epizodē, ko pavadīs laukumā. Vienīgais, no kā tagad vajadzētu atturēties, ir sauklis „Tagad vai nekad”. Pat, ja piecas svarīgas spēles notiks pašu mājās. Pirmais dublis pārāk dārgi maksāja visam Latvijas basketbolam. Sākam filmēt jaunu epizodi!
