Kad no Ziemeļamerikas ieradās Ķēniņš, arī Māris bija “atkabināmo” sarastā. Kā redzam, treneri šoreiz ar izvēli nekļūdījās. Tāpat kā iekļaujot sarakstā jaunos Elvi Merzļikinu, Edgaru Siksnu, Rodrigo Ābolu, Edgaru Kuldu. Jā, ne visi čempionātā nospēlēja savas labākās spēles, taču guva pieredzi, lai nākamās tādas būtu. Bet vārdu spēle Bičevskis – Bočenskis arī ir īsti vietā. Ne Bočenskis, ne citi kanādieši, kas kļuvuši par “kazahiem” (vēl varēja būt arī aizsargs Kevins Dālmens), nepalīdzēja saglabāt vietu hokeja labākajā sabiedrībā.. Tātad ar svešām spalvām ļoti izrotāties nevar. To rādīja arī Baltkrievijas piemērs, kas zaudēja ungāriem un tagad “būt vai nebūt” jāizšķir mačam ar Franciju. Arī ungāriem bija vairāki vīri ar “kanādiskiem vaibstiem”, tomēr ar ungāriskām asinīm arī.
Kamēr mūsējie zaudēja, citi rezultāti Latvijai bija labvēlīgi. Līdzko guva pirmo uzvaru (panākumu pamatlaikā nācās gaidīt tieši divus gadus, kopš 2014.gadā ar 6:5 tika uzvarēta ASV izlase), citi sāka gūt neloģiskus punktus – Šveice paņēma vienu pret Zviedriju, bet dāņi vinnēja čehus.
Kas attiecas uz Dānijas uzvaru pār Kazahstānu, kas pārsvītroja pēdējās Latvijas cerības uz ceturtdaļfinālu, tā gan bija itin loģiska. Vāji motivētajai Kazahstānai pretī stājās hipemotivētā Dānija un savu panāca. Tiesa, tai vēl nav pilnīgas drošības par vietu astoņniekā. Ja nu Šveice apspēlē Čehiju! Tas nepatiktu ne dāņiem, ne mums. Tiesa, dāņiem neder tikai alpenieku tīra uzvara, kamēr mums der tikai variants, ka viņi paņem vienu punktu. Čehi gan atlaides nedos, jo viņiem svarīgi grupā saglabāt pirmo vietu un tad varēs spēlēt pret relatīvi vājāku komandu. Šoreiz gan viss ir relatīvi, jo nav skaidrs cik ASV vai Slovākija ir vājākas par Vāciju… Abas spēles: Čehija–Šveice un ASV–Slovākija notiks paralēli, tomēr cerams, ka čehiem rokās būs hokeja nūjas, ne kalkulatori.
Latvija un Beresņevs minimālo programmu ir izpildījuši – vieta elitē saglabāta. Maksimālā – ceturtdaļfināls – izpaliks.
Bet vēl ir mazas cerības izpildīt Lipmana un Ko uzdevumu – ierindoties labāko desmitniekā. To izšķirs spēle ar Norvēģiju, kurā saspringumam muskuļos un smadzenēs, kā pērn pret Franciju, nevajadzētu būt, jo izkrišana vairs nedraud. Spēles disciplīna, cīņa par katru metru un iespējami daudz metienu pa vārtiem (tikai pret Kazahstānu mums bija pārsvars šajā elementā – 38:20, un tas atspoguļojās arī uz tablo) visa mača garumā un tad jau atnāks arī veiksmes smaids.
Līdz mūsu spēlei daudz kas jau būs kļuvis skaidrāks – zināsim Čehijas Šveices mača iznākumu. Būs nospēlējuši amerikāņi ar slovākiem, kas arī ietekmēs mūsējo vietu kopvērtējumā.
Noteikti aizraujošs būs Francijas–Baltkrievijas mačs. Frančiem izkrišana vairs nedraud, un A grupas otrās vietas ieguvēji itālieši jau var iedzert vino rosso (ja Francija būtu pēdējā, kā nākamā čempionāta rīkotāja tā saglabātu vietu elitē, un no zemākās līgas uz augšu paceltos tikai Slovēnija).
Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas izlasei šī būs pēdējā spēle čempionātā un tā jāaizvada godam. Savam, ne Lipmana. Fanu godam, kas līdz pēdējam ticēja un atbalstīja. Rīgas “Dinamo” daļu pavasara trakuma nolaupīja, bet čempionāta pirmajā posmā Latvija joprojām ir labi apmeklēta un atbalstīta komanda. Arī par to jāpasaka paldies, un vislabāk to izdarīt ar uzvaru laukumā.
