Arturs Vaiders: Bez eiforijas. Bet arī bez panikas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Latvijas vieglatlēti no pasaules čempionāta vieglatlētikā Pekinā mājās atgriezās ar vienu bronzas medaļu, ko septiņcīņā izcīnīja Laura Ikauniece-Admidiņa. Līdz šim pasaules čempionātos Latvijas vieglatlēti bija izcīnījuši divas bronzas - vēl ar PSRS kreklu mugurā Dainis Kūla (1983) un 2011. gadā Ineta Radeviča.

Šoreiz vēl mūsējo kontā viena vieta desmitniekā (7. - Sintai Ozoliņai šķēpa mešanā) un trīs divdesmitniekā (13. - Madarai Palameikai šķēpa mešanā, 19. - Rolandam Štrobinderam šķēpa mešanā un 20. - Aigai Grabustei tāllēkšanā). Līdz ar to deviņu vieglatlētu startu Pekinā noteikti var vērtēt kā labu gan iekšējā, gan ārējā kontekstā.

Laura patiešām iepriecināja un ar medaļu pat nedaudz pārsteidza, jo pēc pirmās dienas bija tikai 20.vietā. Bija labi rezultāti 100 m/b un 200 m, taču vājāk kā cerēts - lodes grūšanā un augstlēkšanā. Otrā diena ir viņas trumpis - personiskais rekords tālumā, bet šķēpa mešanā tradicionāli viņa ir viena no labākajām starp daudzcīņniecēm. 800 m no 4.vietas vajadzēja iespraukties starp medaļniecēm. Kaut arī galvenajām konkurentēm personiskie rekordi bija labāki, tomēr holandieti Nadīni Brērsenu Laura apspēlēja taktiski. Līdz ar to ar ļoti labām cerībām var skatīties arī Rio virzienā. Iespējas progresēt ir visās disciplīnās - gan augstumā un lodē, gan šķēpā, tālumā un arī citās disciplīnās. No potenciāla kādi 30 % noteikti vēl ir apslēpti.

Mūsu tradicionālā disciplīna gan iepriecināja, gan sarūgtināja. Rolands Štrobinders netika pāri 80 m robežai - tikai 79,11 m un 19.vieta. Zaudēts ne tikai kenijietim un ēģiptietim, bet arī abiem igauņiem. Kamēr mūsējie mokās ap 80 m atzīmi, medaļas tik dalītas ap 90 m.

Sinta Ozoliņa, ka šajā sezonā sākusi trenēties pie Ginta Palameika, divreiz - gan kvalifikācijā, gan finālsacensībās meta pāri 62 m un ieguva 7.vietu. Kā pati atzīt, personisko rekordu (64,38 m) varbūt arī varēja labot, taču cīņai par medaļām vēl nav gatava ne fiziski, ne psiholoģiski. Tajā pašā laikā šis čempionāts vairoja gan pārliecību, gan apņemšanos jau līdz Rio minētos trūkumus mazināt. Viņas treniņbiedrene un Latvijas rekordiste Madara Palameika, kas šogad jau bija paspējusi uzvarēt Dimanta līgā, pasaules čempionātu līdzšinējā vēsturē ieies kā tālākā metiena īpašniece, kas nav ļāvis iekļūt finālsacensībās - 62,17. Bet vajadzēja 62,21 m. Bet labāk tādu neveiksmi piedzīvot pasaules čempionātā nekā olimpiskajās spēlēs. Turklāt šoreiz bez finālacensībām palika Marija Abakumova, Martina Rateja, Vita Rebrika, Kimberlija Mikla, bet finālastoņnieks un izšķirošā cīņa par medaļām gāja secen Barbarai Špotākovai, Elizabetei Glīdlai, Lindai Štālai…

Pārdomu vērts ir Aigas Grabustes starts. 6,48 m tāllēkšanā un 20.vieta. Sliktākais viņas sniegums pasaules čempionātos - septiņcīņā allaž bijis labāk. Kopš mums daudzcīņā ir jauna līdere - Laura Ikauniece-Admidiņa - Aiga nav  gribējusi samierināties ar otrās vijoles lomu un pievērsusies tālumam. Sava ietekme tur varbūt ir arī ģimenes dzīvei, jo daudzcīņā treniņi aizņem vairāk laika, līdz ar to mazāk laika paliek jaunajai paaudzei. Ievērojama progresa sniegumā nav, olimpiskās normas arī vēl nav. Aizvadītā čempionāta rezultāti parādīja, ka uz kaut cik pieklājīgu vietu var pretendēt, sākot ar 6,85 m.  Varianti ir vairāki. Var mainīt treneri (šobrīd Grabuste ir Ludmilas Olijares audzēkne). Var mainīt disciplīnu un atgriezties septiņcīņā, kur viņa savus limitus noteikti nav izsmēlusi. Vai izdotos pārspēt Lauru? Diez vai, bet viss varētu būt. Vismaz tālumā un lodē noteikti. Līdzīgi rezultāti varētu būt 100 m/b un 200 m, bet trijās disciplīnās - augstumā, šķēpā un 800 m - Ikauniece-Admidiņa ir krietni pārāka. Šobrīd. Bet ir iespēja progresēt. Abām.

Ar plus zīmi jāvērtē Guntas Latiševas-Čudares sniegums 400 m. Lai arī tikai 30.vieta, toties ar Latvijas U-23 rekordu 62,17. Izrādās, arī šajā disciplīnā baltais cilvēks ir konkurētspējīgs. Un vēl labāk būtu 400 m/b, kam Gunta varētu būt vēl piemērotāka. Taču tā ir pašas sportistes izvēle. Te par pasaules čempionu kļuva čehiete Zuzanna Hejnova.

Savā līmenī nostartēja Mareks Ārents - 5,55 m un 25.vieta. Taču, lai būtu kaut kas vairāk par piedalīšanos, personiskais rekords (5,65 m) jāpaceļ vismaz par 15 m.

Soļotājs Arnis Rumbenieks, kā arī maratoniste Anita Kažemāka cīnījās ar sevi, pretiniekiem, slimību sekām un finišēja.

Ja vērtējam ārējo kontekstu, arī izskatās visnotaļ labi. Vairāk par vienu medaļu izcīnīja 22 valstu atlēti. Latvija ar  vienu bronzu dalīja 2.-43.vietu. Igaunija un Lietuva, kam bija maķenīt kuplākas delegācijas, palika tukšā.

No bijušās PSRS pie medaļām tika sešas valstis (Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Tadžikistāna, Kazahstāna un Latvija) no Eiropas Savienības - 13 (tātad mazāk kā puse). Līdz ar to krist izmisumā galīgi nevajag, bet arī eiforija ir nevietā. Ja skatāmies, kā sarūk vieglatlētu skaits, cik nožēlojamas ir treniņu un sacensību  iespējas Rīgā gan ziemā, gan vasarā, bet Latvijā kopumā - ziemā, kad tiek likti pamati visai sezonai. Tāpēc, mērcot Lauras medaļu šampanietī, mēģināsim kaut ko vērst par labu, lai šādu medaļu būtu vairāk un tās dotos rokās biežāk.

Iedzimtā potenciāla un arī cīņas pret dopingu rezultātā pavisam neparasts izskatījās kopvērtējums valstu kontekstā -  visvairāk zelta (pa 7) Kenijai, Jamaikai, turpat ir arī Etiopija (8 medaļas, 3 zelta). Visvairāk medaļu (18) ASV, bet Krievijai - tikai 4. Turklāt kenijieši un jamaikieši ir stipri ne tikai tradicionālajās disciplīnās, bet viņiem parādās talanti arī citur - kenijietis Džuliss Jego kļuva par čempionu šķēpā, jamaikietis Odins Ričardss ieguva bronzu lodes grūšanā, Fedriks Dakre bija septītais diska mešanā. Ir ko padomāt. Arī dopinga apkarotājiem.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti