Kā jaunākais Latvijā - jau 14 gadu vecumā - viņš saņēma basketbolista licenci un to nolika tikai nupat. Bija spēlētājs, treneris un lielisks organizators. Liels savas tēvzemes patriots.
Kā spēlētājs atstājis visseklākās pēdas, jo viņa jaunības ziedu laikus izjauca karš un tam sekojošais izsūtījums Sibīrijā. Kara laikā bija mobilizēts vācu armijā, kur sākotnēji bija noliktavas pārzinis un kantorists dzelzceļa pārvaldē, bet vēlāk tulks Gaisa aizsardzības vienībā. Par to nopelnīja deviņus gadus izsūtījumā, kur liktenis viņam un arī pats sev pēdējos gados piespēlēja iespēju kļūt par basketbola treneri Nižņijtagilā.
Pēc Staļina nāves mājās atgriezās jau ar labām trenēšanas iemaņām un laimīgā kārtā sāka strādāt jaunajā sporta biedrībā "Lokomotīve".
Nekautrējās braukt pēc kedām un bumbām uz Tallinu un tās pārvadāt tramvajā, kad brauca uz treniņiem. Ar "Lokomotīves" jauniešiem 1964.gadā Pētersons uzvarēja Latvijas čempionātā, bet 1965.gadā izcīnīja otro vietu Vissavienības jaunatnes čempionātā. Trīs no viņa audzēkņiem ir labi zināmi - Aleksandrs Zabello, Vilnis Lagzdiņš, Georgs Vasiļjevs. Desmit gadus vēlāk viņa vadītā jauniešu izlase bija ceturtā Vissavienības skolnieku spartakiādē. Vēlāk šī komanda jau kā VEF dublieri divas reizes ieguva bronzu PSRS dublieru čempionātā. Vairāki zināmi uzvārdi bija arī šajā komandā - Andris Jēkabsons, Vladimirs Spolītis, Varis Krūmiņš, Aldis Brīdiņš.
Paralēli trenera darbam Tālivaldis Pētersons bija arī lielisks organizators ar neizsīkstošu ideju krātuvi. Jau puikas gados iniciēja Latvijā zēnu līgu. Vēlāk Baltijas kausu jauniešu komandām, treniņus katru dienu, minibasketbolu un tā turnīrus, "Oranžo bumbu", regulāras vasaras treniņnometnes jauniešu izlasēm un speciālos fiziskās sagatavotības testus, izveidoja basketbola novirziena klases Rīgas 47.vidusskolā.
Taču, iespējams, visaugstākajā plauktā liekama jauno gara auguma basketbolistu meklēšanas sistēma, kurai autors arī ir Tālivaldis Pētersons.
Tā pie basketbola groziem nonāca Uļjana Semjonova, Marianna Feodorova, Līga Grīnbega-Lisnere, Ingrīda Liekna-Kubliņa, Laimdota Šurkusa, Juris Čirkovs, Vilis Krištopans un daudzi citi. Viņš bija aktīvs, kamēr ķermenis bija aktīvs. Arī, paliekot četrās sienās, turpināja interesēties un būt savā darbā un vaļaspriekā basketbolā.
Latvijas sportā katru gadu tiek piešķirta balva "Par mūža ieguldījumu", ko pasniedz ikgadējā sarīkojumā "Gada balva sportā". Arī Tālivaldis Pētersons to noteikti būtu pelnījis, bet tā arī nav saņēmis un nu vairs arī nesaņems. Žēl. Neapšaubot neviena saņēmēja nopelnus un ieguldījumu Latvijas sportā, uzskatu, ka vismaz viņa deviņdesmitajā jubilejas gadā to varēja izdarīt. Bet laikam jau Basketbola savienība nebija līdz galam uzstājīga un arī pārējiem šis uzvārds paslīdēja garām.
Varbūt kādam nepatika viņa būšana leģionā un izsūtījums Sibīrijā, kādam pārlieku azartiskā basketbola aizstāvēšana, vēl kādam - garo matu modes laikā sūtīšana uz frizētavu turpat sporta zālē vai lielais patriotisms. Jo šis varēja būt viņa galvenais apbalvojums. Ar Tālivalža Pētersona biogrāfiju pat ar varonīgu darbu pie medaļas "Par darba varonību" tikt nebija variantu.
Galu galā ne jau valdības pasniegtie goda raksti un ordeņi grezno cilvēku. Grezno paveiktie darbi un atstātās pēdas - tradīcijās, cilvēkos. 80 basketbolam veltītajos gados Tālivalža Pētersona pēdu nospiedumi ir visā Latvijā un daudzos audzēkņos. Viņu atmiņas un pateicība ir spožāka par jebkuru medaļu. Bet varbūt uz tā mākoņa viņam pasniegs arī kādu ordeni?
Lai vieglas smiltis un joprojam trāpīga roka!
