Paši par savu naudu
Universiāde jau ir tradīcijām bagāts pasākums un ir stabili iekarojusi savu vietu pasaules sporta kartē un kalendārā. Jā, šobrīd tā varbūt vairs nepulcina tik spožas sporta zvaigznes kā pirms gadiem 30, taču arī tagad tajā netrūkst augstas kvalitātes sporta. Šoreiz Universiādi uzņēma Korejas pilsēta Gvanžu (kā zināms, Korejā notiks arī nākamās ziemas olimpiskās spēles). Latvijas delegācija, kas nebija nekāda mazā - gandrīz 50 sportisti - mājup ved trīs medaļas - šķēpa metēji Līna Mūze un Zigismunds Sirmais attiecīgi sudraba un bronzas (jau gandrīz ģimenes uzņēmums) un sudrabu augstlēcēja Madara Onužāne.
Kā redzams, visas medaļas vieglatlētu kontā, lai arī viņi pie mums tādā puspabērnu lomā. No visiem trijiem augstvērtīgo rezultātu uzrādīja Līna, kas šķēpu raidīja pāri 60 metriem, taču tādās reizēs rezultāti aizmirstas daudz ātrāk par medaļām.
Turklāt šiem rezultātiem ir arī dažādi zemteksti. Mūze un Sirmais ir Olimpiskās vienības sastāvā un saņem gana labu finansējumu, lai varētu izmantot somu trenera Kinunena pakalpojumus, doties uz treniņnometnēm Somijā un siltajās zemēs. Onužāne jau ir tīrais amatieris, kas sportošanu savieno ar darbu. Vienīgā oficiālā "piešprice" ir pāris simti eiro no Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) par dalību Eiropas komandu kausā, kā arī sacensībās nopelnītie eiro, kas reti kad pārsniedz 500 eiro... Kādu laiku laipnu atbalstu sniedza "Elvi" un "Domo" Kaspara Bergmaņa personā, šogad "Asics" Egnāra Gudriķa personā un "Fiziocentrs". Pirms šīs sezonas bija dilemma, kā tērēt pašas uzkrājumus - doties uz pavasara treniņnometni dienvidos vai atlicināt naudu Universiādei. Izvēle krita uz Universiādi, jo tikai daļu izdevumu sedza Augstskolu sporta savienība - vairums no delegācijas finansējumu meklēja paši. Līdz ar to varbūt arī izpalika zelts, jo ar kvalitatīvāku treniņdarbu pavasarī arī 1,84 metri un pat vairāk Madarai varēja būt pa spēkam. Lai vai kā - labs piemērs, ka investīcijas sevī attaisnojas un varbūt tas dos stimulu jaunam pakāpienam karjerā, spītējot civilizētu treniņapstākļu neesamībai valsts galvaspilsētā.
No pārējo studentu veikumiem gribētu minēt Latvijas volejbolistu 7.vietu. Uz šo turnīru trenera Raimonda Vildes vadībā tika veidota pavisam jauna komanda, kas nākotnē varētu kļūt par pamatu valsts izlasei, kur pienākusi paaudžu maiņa.
Spēlētāji ir ieguvuši nebijušu pieredzi, tiekoties ar dažāda stila komandām - Ķīnu, Japānu, Venecuēlu, Meksiku... Ļoti iespējams, ka komanda varēja arī vairāk. Ja vien kārtējo joku neizstrādātu Reinis Pekmanis, kas pēdējā brīdī nevarēja atrast ceļošanai derīgu dokumentu un palika mājās. Kaut varēja spēlēt pamatsastāvā. Ja pirmajā mačā pret Ukrainu pirmais uzvarētais sets nebūtu nedaudz sagrozījis galvu (ukraiņi finālā sīvā cīņā zaudēja krieviem). Pirmā vieta grupā garantētu vieglākus pretiniekus ceturtdaļfinālā, kur pretī stājās Krievija (bet divi zaudētie seti bija ļoti cienīgi - 23:25 un 23:25). Tagad tikai iegūto pieredzi un atziņas gan spēlētājiem, gan treneriem likt lietā!
Kas sekos Baku ambīcijām?
Ar Eiropas spēlēm bija krietni savādāk. Līdzdalību tajās nodrošināja Latvijas Olimpiskā komiteja, un palielajā delegācijā pārsvarā bija jaunie sportisti. Ja neskaita sporta veidus, kuros paralēli notika arī Eiropas čempionāts - kā cīņā, džudo. No Baku Latvijas delegācija atveda zeltu (pludmales volejbolisti MārtiņšPļaviņš/Haralds Regža) un bronzu (cīkstone Anastasija Grigorjeva). Itin sekmīgi nostartēja daži riteņbraucēji, daži airētāji, taču kopējais veikums ne augstāks par viduvēju.
Bet, piemēram, džudo, kur delegācijā bija olimpieši Konstantins Ovčiņnikovs un Jevgeņijs Borodavko, kur vai katrā iepriekšējā Eiropas čempionātā mums bijušas medaļas, mūsējiem zaudējumi jau pirmajās cīņās. Pēc Aleksandra Jackeviča pāriešanas darbā Eiropas federācijā, kopš Vladimira Šestakova paiešanas malā džudo ir lejupslīdoša stagnācija. Arī BMX, izņemot varbūt Sandru Aleksejevu, neiepriecināja.
Eiropas spēles ir jauns un tāds spontāns projekts. Lēmums par to rīkošanu tika pieņemts pirms trim gadiem, un Baku ar entuziasmu atsaucās tās uzņemt (iespējams, bija to iniciatore).
Baku ļoti vēlas uzņemt arī olimpiskās spēles un, kā izteikušies sporta lietpratēji, infrastruktūra jau ir gandrīz tāda, ka, pēkšņi no šī goda atsakoties Rio, Baku ir gatava! Organizatoriskā ziņā no Baku puses viss ir labākajā kārtībā. Bet sportisko līmeni rīkotājiem bija nodrošināt grūtāk. Daudzi pasākumi - Eiropas čempionāti basketbolā, volejbolā un virknē citu sporta veidu bija saplānoti jau krietni pirms Eiropas spēļu idejas, tāpēc tos pārcelt varēja tikai ar lielu rīkotāju ieinteresētību un finansiālajām injekcijām (veidos, kur viņiem pašiem bija cerības uz medaļām - džudo, cīņā, boksā).
Līdzīgi pasākumi notiek daudzviet - Panamerikas, Āzijas, Āfrikas, arī Vidusjūras, Klusā okeāna spēles. Vai iedzīvosies Eiropas spēles, nevar viennozīmīgi atbildēt. Jo lūk, Nīderlande, kas jau bija uzņēmusies rīkot 2019.gada spēles, no šī goda atteikusies. Līdz Baku vērienam tāpat tikai retais varētu atvēzēties, bet spēles var sarīkot arī ar daudz pieticīgāku budžetu, jo sevišķi pilsētas (vai pilsētu grupa), kurās jau laba sporta infrastruktūra. Bet arī to interesēs būtu, lai šo spēļu sportiskais līmenis ir iespējami augstāks un daudz neatpaliktu no olimpiskā. Par otrā vai trešā līmeņa cīņām bez zvaigžņu līdzdalības publikas interese būs maza un līdz ar to arī daudz mazākas iespējas piesaistīt sponsorus un atbalstītājus. Bet bez tiem tagad nekur, un citiem tik jaudīga balsta kā SOCAR - kā Baku - nav.
Jāsasparojas
Abi lielie pasākumi parādīja, ka ar Latvijas elites sportu ne viss ir kārtībā un līdz spēlēm Rio pārāk daudz arī nevar mainīties. Ņemot vērā, ka daudz stingrāki normatīvi ir vieglatlētikā, ka pilna komanda nebūs BMX, ka mazāk būs (ja vispār būs) džudistu, arī bīčistu, ka basketbolistes jau zaudējušas iespēju kvalificēties, ka basketbolistiem bez Kristapa Porziņģa, Ojāra Siliņa, Dāvja Bertāna un, iespējams, vēl kāda to izdarīt būs daudz daudz grūtāk, tad delegācija labi ja sasniegs 40.
Bet varbūt priecāsimies, ja pārsniegs 30. Tad arī apkalpojošais personāls būs krietni mazāks un var iespaidot arī daža atlēta sniegumu spēlēs. Tomēr šobrīd pavisam maz ir tādu, kam var prognozēt medaļas, un tikai nedaudz vairāk tādu, kas var piedalīties cīņā par medaļām. Gada laikā var šis tas pamainīties arī uz labu - piemēram, kvalificētu treneri atrod Anastasija Grigorjeva, pēc smagā savainojuma ātri zirgā atgriežas Laura Skujiņa, trešo elpu pirms Rio iegūst Māris Štrombergs, pasaules elitē atgriežas Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš, līdzīgi kenijietim Juliusam Jego izšauj kāds šķēpa metējs/metēja vai kāds no trijiem riteņbraucējiem Gatis Smukulis, Aleksejs Saramotins vai Toms Skujiņš. Vai kāds melnais zirdziņš, kam tagad "izšaut" ir daudz grūtāk nekā 1956.gadā.
Riodežaneiro būs aklimatizācijas problēmas, pierašana pie cita klimata, ar ko līdz šim saskāries tikai retais. Jauns pārbaudījums, taču ne jau tikai mūsējiem vien. Uz pjedestāla kāpj tikai stiprie. Miesā un garā.
