Bolivārs divas nenoturēja
Pirmās ugunskristības Rio aizvadījušas mūsu šķēpa metējas. Madara Palameika jau ar pirmo metienu tika pāri kvalifikācijas normai un nodrošināja vietu finālsacensībās. Var teikt – Atnāca. Trāpīja. Aizgāja. Sintai Ozoliņai arī tikai viens ieskaitīts metiens – 60,92 m. Nācās gaidīt, ko spēs B grupas dalībnieces. Sintu apsteidza vēl sešas un viņai sanāca 14.vieta. Līdz finālam pietrūka 73 cm. Divām Latvijas šķēpa metējām “uz Bolivāra” vietas nepietika.
Ozoliņai šīs jau bija trešās olimpiskās spēlēs un jāpiekrīt speciālistiem, ka savu potenciālu viņa līdz galam nav spējusi parādīt. Žēl, jo talants un dotumi ir.
Izskatās, ka sadarbība ar Gintu Palameiku ir produktīva, bet kaut kā tomēr pietrūkst. Varbūt pēc četriem gadiem Tokijā?
Kvalifikācijā astoņas šķēpu meta tālāk par 63 m. Tas nozīmē, ka cīņa par medaļām varētu risināties aiz 65 m robežas. Izskatās, ka Madara Palameika tam ir gatava. Sportiskais niknums ir vajadzīgajā līmenī.
Pa dienu izdevās ieklīst britu olimpiskajā mājā, kas izvietota Laže parkā. Lieliska vieta, lieliska būve, no kuras pagalma paveras burvīgs skats uz Kristus statuju. Par visu padomāts. Un gandrīz visi skatījās riteņbraukšanu trekā. Tur britu pārsvars pār citiem ir gandrīz tikpat liels, cik Nīderlandes ātrslidotājiem ziemas spēlēs – no desmit medaļu komplektiem izcīnīja sešas zelta, četras sudraba un vienu bronzas medaļu.
Durvju sargs
Ja jautātu, kāda ir populārākā nodarbe Brazīlijā, daudzi varbūt atbildētu - futbolists. Patiešām, diez vai ir kāds čempionāts, kurā nebūtu kāda brazīlieša. Latvijas Virslīgā šobrīd gan laikam nav, bet bijuši ir. Atcerējos paseno notikumu. Pirms četrdesmit gadiem Jūrmalas “Lielupes” stadionā Rīgas “Daugava” spēlēja ar brazīliešiem. Puiši labi noauguši, mugurā forma tāda pati kā Pelem ar uzrakstu “Brasil”. “Daugava”, kas II līgā bija viena no vājākajām un atradās zemākajā punktā, uzvarēja, šķiet, ar 9:0. Tomēr ne katrs brazīlietis ir futbolists. It kā bijuši kaut kādi studenti, kas bija izdomājuši paceļot pa Eiropu un dažam labam varēja makaronus uz ausīm sakarināt.
Bet populārākā nodarbošanās ir durvju sargs! Katras daudzdzīvokļu mājas ieeja ir aprīkota ar riktīgiem divus metrus augstiem metāla vārtiem, kurus taranēt varētu tikai tanks.
Aiz katriem vārtiem sargs, kas vajadzības gadījumā tos atver. Katriem vārtiem vajadzīgi četri sargi un, pat zinot, ka miljons no sešu miljonu pilsētas dzīvo favelās, var apmēram iedomāties, cik daudz durvju sargu vajag. Lielajām biroju mājām un viesnīcām ir solīds apsardzes dienests. Stāsti par šejienes kriminogēno situāciju nav izdomājums. Ir privātmāju rajoni, kur katra no tām ir apjozta ar pusotrmetrīgu mūra sienu, kam pa virsu dzeloņdrāšu pinums. Lielākus nocietinājumus nācies redzēt vienīgi Johanesburgā, kur virs dzeloņdrātīm bija arī elektriskās strāvas josta. Tur bandītisma līmenis ir vēl augstāks.
Katrs, kas Brazīlijā sēžas pie stūres, laikam grib līdzināties Airtonam Sennam. Pa pilsētas ielām arī taksometri traucas ar 100 km/h. Pilsēta to savā ziņā ar sekmē. Jaunbūvētajos rajonos ielas ir platas, ar nodalītajām joslām. Centrā daudzas ir vienvirziena ielas, kur sadursme ar pretim braucošo izslēgta. Infrastruktūras sakārtošana, kas veikta pirms Pasaules kausa futbolā un olimpiskajām spēlēm, ir lieta, kas paliks arī nākotnei. Tāpat kā sporta bāzes, no kurām demontēts tiks tikai bīča stadions un handbola arēna. No tās pie trijām skolām tikšot uzbūvētas sporta halles.
Eh, varēja vienoties ar Rīgu un šo arēnu pārcelt uz Latvijas galvaspilsētu. Tā būtu ļoti noderīga, taču šai Rīgas vadībai par šādām lietām galva nesāp.
Viņu elektorātam ir citas vēlmes. Turklāt šīs sporta būves ir koncentrētas nevis vienā vietā, kas būtu izdevīgi mums, bet izliktas pa visu pilsētu, kas būs izdevīgi viņiem.
Tomēr pienāk brīdis, kad visi ''sennas'' dabū pa pieri. Vakaros te joprojām ir tādi sastrēgumi, ka satiksme apstājas. Ir sajūta, ka prezidents pēkšņi izdomājis pavizināties pa ielām un viss ir nobloķēts. Paldies Dievam, olimpiskās joslas mūsu braukšanas tempu tik ļoti nemazina, jo vietējie pa tām tomēr nebrauc. Disciplīna un kārtība ir.
Brazīlijas torsida (fani) otrdien piedzīvoja vairākas sāpīgas vilšanās. Dāmu futbola izlase pusfinālā 11 m sitienu sērijā zaudēja Zviedrijai (otrs pārsteigums tās izpildījumā), handbolistes ceturtdaļfinālā zaudēja Nīderlandei, bet volejbolistes, kas līdz šim nebija atdevušas ne setu, ar 2:3 piekāpās Ķīnai un tribīnes mirka asarās. Zaudēja arī viņu labākais dāmu bīča pāris Renata/Talita. Labi vēl, ka varēja izbaudīt kārtslēcēja Tiagu Brasa da Silvas sensacionālo uzvaru. Bet varbūt nemaz tik sensacionāla tā nav, ja zina, ka viņu trenē Vitālijs Petrovs. Tas pats, kas kādreiz trenēja Sergeju Bubku un nedaudz arī Jeļenu Isinbajevu.
