"Antalya Open" turnīrā pludmales volejbolā uz pjedestāla kāpa Mārtiņš Pļaviņš un Haralds Regža, sperot solīti uz Rio. Tiesa, labu punktu ražu ievāca arī tiešie konkurenti itālieši Alekss Ranjeri/Adrians Karambula, meksikāņi Huans Virhens/Lombardo Ontiveross, čīlieši Estevans un Marko Hrimalti un poļi Bartošs Losjaks un Pjotrs Kantors. Olimpisko normatīvu maratonā izpildīja Ilona Marhele - jāpriecājas par katru, kas to paveic, jo Rio delegācija mums varētu būt puse no tās, kas brauca uz Sidneju. Zaudējumu sēriju pārtrauca Rīgas "Dinamo", turklāt pret Gagarina kausa īpašniekiem Magņitogorskas "Metallurg", bet "Mogo" no mūsu pašu Virslīgas iekļuva Eiropas Kontinentālā kausa trešajā kārtā, otrajā apspēlējot Slovēnijas, Ungārijas un Spānijas klubus. Un nesakiet, ka slovēņi vai ungāri nemāk spēlēt hokeju (Anže Kopitars arī ir slovēnis!). Ar lielisku sniegumu NHL atgriezies Kristers Gudļevskis - cerams uz ilgāku laiku nekā debijas reizē.
Ar to jau viss vēl nebeidzas. Tagad gan apzinos, ka daļā sabiedrības izsaukšu sašutuma vētru un niknu vērtējumu. Taču kādam lietas jānosauc arī īstajos vārdos, jo sociālais un politkorektums nedz politiķiem, nedz daudziem citiem to nav ļāvis darīt (bail no reakcijas?) teju jau 20 gadus. Sākot ar vārda paralimpiskais pārlocīšanu par paraolimpisko... Bet bailes un neuzdrīkstēšanās, sava reitinga sargāšana novedušas pie tā, kur tagad esam. Nē, nē, nav jau tik slikti, kā daudzi mēģina izplatīt ideju par neizdevušos valsti. Taču varēja būt daudz, daudz labāk. Vai tās ir trīs cukurfabrikas, vai pat vairāk kā trīs radioelektronikas flagmaņi (VEF, RRR, "Alfa"...), vai banka "Citadele", vai vilcienu un lidmašīnu iepirkumi, vai segregētā izglītības sistēma...
Šobrīd Dohā notiekošais IPC (International Paralympic committee) pasaules čempionāts vieglatlētikā vēl tikai pusē, bet Latvijas pārstāvji jau ir izcīnījuši trīs medaļas - Aigars Apinis zelta, Edgars Bergs un Dmitrijs Silovs - sudraba. Un daži jau sāk rēķināt, cik Latvijas budžetam tas izmaksās, jo pēc līdzšinējās tradīcijas un lēmumiem paralimpiešiem pienākas tādi paši prēmiju apjomi kā olimpiešiem. Piemēram, par 1.vietu pasaules čempionātos - 28 458 eiro.
Un tagad daži salīdzinājumi. Augustā Pekinā notikušajā pasaules čempionātā vieglatlētikā, kur Latvijai vienīgo medaļu (bronzas) ieguva Laura Ikauniece-Admidiņa, tika sadalīti 47 medaļu komplekti. Katrā disciplīnā bija augsti normatīvi un sīva cīņa par tiesībām startēt čempionātā. Piemēram, šķēpa mešanā dāmām normatīvs bija 62 m, ko izpildīja Madara Palameika un Sinta Ozoliņa. Latvijā vēl divas metējas Līna Mūze un Anete Kociņa šogad šķēpu raidījušas pāri 60 m un trīs - pāri 50 m. Taču ar to bija par maz, lai sapņotu par pasaules čempionātu. Tajā pašā laikā jebkura no viņām būtu valsts čempiones, varbūt izņemot kādas 10-12 valstis. Kopā pāri 60 metriem pasaulē šogad metušas 38 sportistes. Līdzīgi vai vēl sīvāk ir teju vai katrā disciplīnā.
IPC pasaules čempionāts vēl ir pusē, bet jau sadalīti 86 medaļu komplekti. Konkurence dažādās disciplīnās ir atšķirīga, taču daudzās dalībnieku skaits čempionātā nav lielāks par 10. Piemēram, lodes grūšanā F-38 grupā bija tikai pieci dalībnieki, un arī viņu meistarības līmenis bieži vien ir ļoti atšķirīgs. F-52 diska mešanā, kur zeltu ieguva Aigars Apinis, bija septiņi dalībnieki. Aigara rezultāts 21,44 m, bronzu saņēma ar 16,95 m, bet 7.vietas ieguvēja rezultāts bija 9,85 m. F-37 šķēpa mešanā, kur sudrabu izcīnīja Dmitrijs Silovs, bija 8 dalībnieki (uzvarētāja rezultāts 51,26, Silovam 50,48, 7.vietai - 32,25, bet astotais palika bez rezultāta). F-35 grupā, kur sudrabu ieguva Edgars Bergs, bija 9 dalībnieki (uzvarētāja rezultāts 14,02 m, Bergam 14,00 m, bet devītajai vietai 10,18 m). Tas tā, lai būtu skaidrība un tā skaidri apskaidro, cik atšķirīgā konkurencē medaļas jāizcīna olimpiešiem un paralimpiešiem. Bet, protams, ka viņi jau nav vainīgi, ka tik maza konkurence. Par to pat jāpriecājas, jo ļoti daudzi sportisti nāk no riskantām teritorijām. Jo vairāk miera, jo mazāk savainotu ķermeņu.
Man absolūti neskauž, ja Apinis saņem brangu prēmiju. Viņš ir un vēl ilgi būs Latvijas lepnums un paraugs daudziem. Taču mani sāpina, ka Māris Štrombergs, Laura Ikauniece-Admidiņa, Ineta Radeviča, Martins Dukurs, Oskars Melbārdis un virkne citu saņēma tikpat vai mazāk. Ieguldītais darbs un konkurence nav salīdzināmi. Kaut krekli vienādi. Turklāt naudas balvas sportā nav sociāla programma. Tām ir cits kods, lai arī varbūt nedaudz kļūdains.
Privātās sarunās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) goda prezidents Vilnis Baltiņš savulaik atzina, ka prēmijas par augstiem sasniegumiem bijusi kļūda. Ne viens vien sportists pirms starta ir "sadedzis", jo acu priekšā vairāk rēgojies nevis pretinieks, bet lati un eiro. Taču šobrīd lēmums nav atcelts un to regulāri īsteno dzīvē.
Beidzot jāsaprot, ka ir augstu sasniegumu sports un ir paralimpiskais, veterānu un vēl dažādos veidos sadalāms sports. Uzslava ikvienam paralimpietim, kas sportā atradis sevi, spējis sevi pārvarēt un uzvarēt un spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas ir paralimpiskā sporta lielais devums (ja neskaita dažādas baumas no Krievijas vai Ķīnas, kur sportisti, lai varētu startēt "vieglākā" grupā, ar sevi izdarot dažādas manipulācijas).
Neviens neapšauba, ka sabiedrībai ir jāsniedz roka, jāatbalsta arī paralimpieši, jo neviens negribētu nonākt viņu vietā. Tas arī tiek darīts. Kaut tikpat skaidrs, ka LOK atbalstam tiek sniegts daudz lielāks materiālais atbalsts. Kaut vai tāpēc, ka virknē olimpisko sporta veidu - vieglatlētikā, futbolā, basketbolā, volejbolā peldēšanā - nodarbojošos skaits ir daudz lielāks nekā visā Latvijas paralimpiskajā kustībā. Paralimpiskais sports pasaulē tomēr drīzāk ir hobija līmenis, kaut arvien vairāk profesionalizējas, īpaši tādās valstīs kā Ķīna, Krievija, Kuba... Taču šis diez vai ir pareizais virziens, pa kuru tam attīstīties. Svarīgākais ir dzīvesprieks un piederība kopējai sabiedrībai, ko šiem cilvēkiem dod sports, un to var panākt visdažādākajos veidos.
Skaidrs, ka paralimpieši izmanto savu lobiju visos līmeņos, un tagad viņiem pat nav ko pārmest, ja Apinis saņems divreiz (vai pat vairāk - ja iegūst vēl kādu medaļu) nekā Laura Ikauniece-Admidiņa. Drīzāk var pārmest attiecīgajiem ierēdņiem un lēmējiem par bailēm iedziļināties problēmās un salikt lietas pa plauktiņiem.
Valsts tāpat vien neko nepiešķir. Naudas balvas ir sava veida pateicība par nācijai sagādātajām pozitīvajām emocijām, kas reizēm ceļ arī darba ražīgumu. Pateicība par Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē, jo sportisti (mūziķi) ar to bieži tiek galā daudz sekmīgāk par politiķiem. Arī skatot šos aspektus, olimpisko un paralimpisko sportu nevar nolikt vienādos plauktos. Olimpiskajam ir desmitiem tūkstošu stundu TV ekrānos un miljoniem rakstīto zīmju, kamēr paralimpiskajam ne tuvu nav tādas publicitātes. Pavisam loģiski, jo katram hobijam, lai cik tas reizēm nopietns, nebūs visas pasaules uzmanības. Nevar taču salīdzināt Useina Bolta un Džeisona Smita (uzvarēja T-13 grupā ar rezultātu 10,62) popularitāti. Tas arī nav jāpierāda, jo katram savs mērķis, sava motivācija, savi iekšējie resursi.
Katrai lietai, notikumam ir sava vieta. Mēģinot to izjaukt vai sajaukt, rodas disharmonija. Tieši tāda šobrīd ir Latvijas sportā. Ja vēl vairāk - arī Latvijā kopumā. Kāpēc par uzvarām netiek premēti pianisti, programmētāji, dziedātāji, kori? Viņi taču arī popularizē Latviju! Ja jau, tad jau - "Raz pošla takaja pjanka, rež posļedņij ogurec!"
Saprotams, ka šobrīd situācija nepavisam nav vienkārša, jo katrs lēmums būtu saistīts ar vārdu konsolidācija. Savukārt, ja sākumā būtu nolemts, ka paralimpieši prēmijās saņems, teiksim 50% no olimpiešu naudas balvas apmēra, dažs varbūt sākumā arī paīdētu, tomēr beigās visi būtu laimīgi. Jo Apinis un Ko labi apzinās savu vietu pasaules sporta kartē. Vismaz man tā gribas domāt.
Visdrīzāk šīs pārdomas neko nemainīs, jo agrāk vai vēlāk būs vēlēšanas... Taču vismaz lietas būs saliktas pareizos plauktiņos. Un tas nekas, ja kāds plaukts trāpīs man pa galvu. Bez upuriem nav uzvaru.
P.S. Visiem, kam dzīve šā vai tā pāri nodarījusi, vēlu izturēt šo pārbaudījumu un dzīvot pilnvērtīgi. Tad būs visdažādākās uzvaras. Gan pār sevi, gan sāncenšiem.
