Sava ceļa gājēji
Kopš pirms vairākiem gadiem Superkauss vairs nenotiek Monako, tas risinās pilsētās, kur ir atbilstoša infrastruktūra, bet cerības redzēt augstas klases futbolu nav lielas – Kardifā, Prāgā, Tbilisi, Tronheimā, 2017.gadā – Skopjē, un pēc tam arī Tallinā.
Drīz pēc neatkarības atjaunošanas daudzi, arī vadošie futbola rakstnieki, ironizēja par kaimiņiem, kas valsts izlasē iekļāva tikai igauņus.
Jā, rezultāti bija vāji, taču tagad nevienam Igaunijā nevar ienākt prātā, ka klubos (izņēmums ir Narva) un izlasē darba valoda būtu krievu (izlases valodu nosaka trenera tautība – ja nav igaunis, tad angļu un igauņu). Gāja gadi, un tagad Igaunijas izlase ir tajā pašā plauktā kā mūsējā. Ir bijusi arī augstākā.
Daudzi mūsējie ironizēja arī par Igaunijas FF prezidenta Aivara Pohlaka izgājieniem. Taču viņš izveidoja klubu “Flora”, kas arī šogad cīnās par čempionu titulu, stiprināja nacionālo čempionātu un uzbūvēja “Floras” stadionu “A. Le Coq Arena”. Šobrīd tajā ir 10 200 vietas, taču līdz 2018.gadam būšot 25 000. Līdzekļus pārbūvei jau ir iezīmējusi Igaunijas valdība. Redz, dīvainītis Pohlaks var atvērt Ministru kabineta durvis un tad daudz ko var arī sarunāt.
Savu afēru upuris
Bet ko mūsu Futbola federācijas prezidents, kas šajā krēslā turas jau 20 gadus? Jā, izveidoja “Skonto”, uz Rīgu atveda “Barcelona”, “Chelsea”, “Napoli”. Jā, uz “Skonto” bāzes būvētā Latvijas izlase spēlēja ''Euro 2004''. Panākums, ko nevar noliegt un kuru pagaidām neveiksmīgi cenšas atkārtot pārējās Baltijas, Aizkaukāza valstis, arī Somija. Taču to, kas notika aizkulisēs jau pirms tam un īpaši pēc 2004.gada, grūti pat aprakstīt.
Ar varasvīru atbalstu (un ar viņiem Guntis Indriksons un viņa cilvēki prata strādāt) atbalstu “Skonto” rīcībā nonāca “Dinamo” stadions, kur tika uzbūvēts arī stadions un ziemas halle, kas tobrīd bija labākie Baltijā. Taču nu jau tas viss (tātad sabiedrības īpašums) ir notrallināts. Arī klubs.
Tāpat ne bez sakariem varas aprindās tika “prihvatizēts” “Vagonbūvētāja” stadions un tam piegulošas teritorijas Mažaparkā. Tika uzbūvēts ”Ķeizarmeža” komplekss – viesnīca, treniņbāze. Taču tagad tur vietumis izskatās kā Čečenijā pēc kara.
Bija arī liela vēlme tikt pie “Daugavas” stadiona, taču toreiz tik liela atbalsta austākajos ešelonos vairs nebija. Afērista daba jau bija izgājusi tautās. Un labi, ka tā.
Toties pēdējos gados, kad pēc veiksmīgi inscenētās operācijas Viļņā un Mišela Platinī “palikšanas zem tupeles”, LFF kontos, gan ka mērķa dotācija, sāka ieplūst UEFA nauda, neatlaidīgi tika bīdīts kusls LFF mājas un stadiona projekts kādreizējā ASK stadiona vietā. Rīgas dome šo teritoriju gan ne LFF, ne Indriksonam neatdeva lietošanā. Arī tur jau zināja, kas šis G.I. ir par “fruktu”. Bija noskaidroti būvnieki un jau izsludināta stadiona atklāšana – Rīgas mērs lentīti grieztu dažas dienas pirms pašvaldību vēlēšanām. Tika iztērēts miljons projektam, taču nu viss ir iestidzis. Pietrūkst vien nieka piecu miljonu eiro. Arī Rīgas dome ir atdzisusi. Ja jau līdz vēlēšanām nevar, tad…
Līdz ar to esam tur, kur esam, un Rīgā iebraukušajām izlasēm pat nespējam piedāvāt normālu treniņlaukumu (par to nupat sūdzējās Luksemburgas izlase).
Kad nāks “biedru grupa”
Nevar jau apgalvot, ka futbola stadionam Rīgā vajadzētu būt LFF prerogatīvai. Tai ir citi uzdevumi, ne celtniecība un “otkati”. Liela atbildība ir pilsētas domei, jo katrā sevi cienošā pilsētā ir savs futbola stadions. Pat Latvijā – Ventspilij, Jelgavai, Jūrmalai, tagad arī Liepājai. Rīgas “pērle” ir par lielu naudu renovētais “Arkādijas” stadions…
Roku uz pulsa vajadzētu turēt arī valdībai. Ja ne par futbola, tad par klasisku Nacionālo stadionu gan. Mūsu vajadzībām ar 20 000 – 25 000 vietām būtu atliku likām. Tad varētu pretendēt ne tikai uz Superkausu, bet arī Eiropas čempionātu vieglatlētikā, rīkot Supermotokrosus, spīdveju, koncertus un, protams, Deju svētkus. Par vietu, kur spēlēt izlasei, arī vairs nebūtu jālauza galva.
Taču futbolistiem tas nelikās pievilcīgi, jo viņiem bija savas “otkatu” shēmas. Vieglatlēti bija inerti. Pietika ar to, ka viņu prezidents varēja aizdoties uz Eiropas čempionātu vai olimpiskajām spēlēm un iemalkot vīnu VIP ložā…
Arī Latvijas Olimpiskā komiteja šajā lauciņā savu lāpstu nedūra.
Problēma dūrās acīs tikai tad, kad Deju svētkos virpuļotāju laukumā bija vairāk nekā publikas tribīnēs. Bumba nonāca Kultūras ministrijas laukuma pusē un sākās rosība. Tika piesaistīta ES nauda, taču esošais projekts vairāk atgādina “trīs šķūnīšu” versiju. Diemžēl, citu variantu šobrīd nav, jo ne tikai Brisele dod naudu, bet arī uzliek rāmjus.
“Daugavas” stadiona teritorijā būs ledus halle, vieglatlētikas manēža, velotreks, tenisa korti un arī stadions. Taču tribīnes neapjozīs skrejceļu un var redzēt, ka ieceres autori vairāk domājuši par dejotājiem un to vērotājiem, nevis par sportistiem. Kārtīga Nacionālā stadiona mums joprojām nav un izskatās, ka tik drīz arī nebūs. Ja neparādīsies kaut kas līdzīgs “Klubam 21”, kas Nacionālā stadiona ideju bīdīs tikpat neatlaidīgi kā “biedru grupas” Nacionālo bibliotēku vai akustisko koncertzāli. Vienojoties koalīcijai un opozīcijai, baltajiem un sarkanajiem.
Rīkoties un vienoties nekad nav par vēlu. Un te galīgi nav svarīgi, kādā ciemā ir latvieti apprecējušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa saknes. Pašiem cieši jāieskatās spogulī un jāsāk lūkoties, kā tikt pie biļetēm Tallinā.
