Par saliedētību liecina gan iespaidīgs militārais atbalsts Ukrainai, gan finanšu palīdzība, gan aptuveni četru miljonu Ukrainas bēgļu uzņemšana. Tādēļ daudzkārt izskanējušais, ka Rietumu galvenais izaicinājums pašlaik ir saglabāt vienotību un turpināt sniegt atbalstu Ukrainai, nav tikai skaistas frāzes.

Tik vienota Rietumu reakcija daudziem bija negaidīta

Ukrainai sniegto rietumvalstu atbalstu nevar uzskatīt par pašsaprotamu, jo ikdienā Eiropai nav raksturīga nedz tāda mēroga vienotība, nedz īpašs sentiments pret tādām valstīm kā Ukraina.

Atcerēsimies, kaut vai Nīderlandes konsultatīvo referendumu pret asociācijas līguma noslēgšanu ar Ukrainu. Toreiz eiroskeptiķi apgalvoja, ka tas ir pirmais solis Ukrainas uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES) un tas neesot pieņemami, jo ES paplašināšana jau tāpat ir notikusi pārāk ātri un vēl nav atrisinātas problēmas ar tām valstīm, kas jau ir uzņemtas.

Līdzīgs skatījums uz Ukrainu pirms kara valdīja ne tikai Nīderlandē un ne tikai starp eiroskeptiķiem.

Decembra sākumā es piedalījos diskusijā, ko organizēja viena no Briseles domnīcām, tajā tika uzaicināta Anna Lūrmane, Vācijas ārlietu ministres vietniece, kas atbild par Eiropu un klimatu. Atbildot uz vienu no jautājumiem, Lūrmane sacīja, ka pirms iesaistīšanās aktīvajā politikā viņa bijusi universitātes profesore. Kopā ar studentiem politikas zinātnes lekcijās viņa ik pa laikam rīkojusi simulācijas spēles, kurās visiem kopā vajadzējis analizēt dažādu notikumu attīstību.

Un šī Vācijas politiķe sacīja, ka vēl pirms pusotra vai diviem gadiem viņa (ar visu savu doktora grādu, analītisko prātu un pieredzi) nebūtu paredzējusi tik vienotu Eiropas, ASV, Austrālijas, Japānas un citu valstu reakciju. Toreiz viņa būtu teikusi, ka strīdi par atbalsta veidu un intensitāti būtu krietni lielāki un asāki un ka valstīm būtu krietni grūtāk par kaut ko vienoties.

Šoreiz neaprobežojās ar "stingru nosodījumu"

Lai ko mēs Latvijā domātu par Vācijas lomu un atbalsta līmeni Ukrainai, tomēr jāsaka, ka es piekrītu šai politiķei. Arī es, zinot Briseles politiskās virtuves aizkulises un to, cik mokoši reizēm ir atrast kompromisus, pirms kara būtu devis līdzīgu vērtējumu.

Es būtu teicis, ka Eiropas politiķiem ir izdevīgāk skatīties pretējā virzienā, pieņemt nosodošas rezolūcijas, plātīt rokas un teikt skaistus atbalsta vārdus.

Zināmā mērā līdzīgi tam, kāda pirms pāris gadiem bija reakcija uz opozīcijas protestu apspiešanu Baltkrievijā.

Citos apstākļos es pat varētu iedomāties, ka Volodimiram Zelenskim, kas, piemēram, būtu pametis valsti un trimdā vadītu Ukrainas valdību, tāpat kā baltkrievu līderei Svjatlanai Cihanouskai, tiktu aplaudēts Eiropas Parlamentā un tiktu sūtīti uzmundrinājuma vārdi. Bet Ukrainā tajā laikā saimniekotu Maskavai lojālais režīms, ko Putins būtu tur ielicis pēc viņa plānotā dažu dienu kara.

Krimas aneksiju Putinam vēl piedeva

Rietumi šādā situācijā noteiktu zināmas sankcijas Krievijai, bet ne pārāk stingras. Ne tādas, kas traucētu pirkt krievu gāzi un naftu, jo tas viss ir vajadzīgs Eiropas ekonomikai un labklājības modeļa uzturēšanai.

Var arī atcerēties pirmās sankcijas pret Krieviju, kas tika noteiktas pēc karaspēka ieviešanas divās pašpasludinātajās republikās Doneckā un Luhanskā. Tā bija barga kratīšana ar pirkstu, bet nekas krietni nopietnāks.

Es domāju, ka Rietumi mīļā miera labad būtu "de facto" piedevuši Krievijai arī tad, ja tā aprobežotos tikai ar divu tā dēvēto "tautas republiku" aneksiju.

Gluži tāpat kā Kremlim tika piedota Krimas aneksija.

Ukrainas armija parādīja savu spēku

Kāpēc šis scenārijs nepiepildījās? Uz šo jautājumu ir iespējamas vairākas atbildes, un tās visas ir daļēji spekulatīvas, jo mēs runājam par to, kas būtu, ja būtu.

Bet galvenā atbilde, manuprāt, slēpjas tajā, ka Krievijai tā arī neizdevās ieņemt Kijivu. Ukrainas armija parādīja savu spēku, bet Krievijas armija savu vājumu, kā arī nežēlību netālu no Ukrainas galvaspilsētas.

Ir jāatceras, ka pašā kara sākumā, tā pirmajās dienās maz kurš ticēja tam, ka Ukrainas karaspēks spēs atvairīt Krievijas iebrukumu.

Rietumos gandrīz neviens neticēja, ka Zelenskis noturēsies pie varas un Kijiva nekritīs pāris dienu vai nedēļu laikā.

Daudzkārt jau ir izskanējis, ka Zelenskim pirmajās stundās tika piedāvāts pamest Ukrainu. Ja viņš to būtu izdarījis un Kijiva būtu kritusi, tad rietumvalstu politiķi un eksperti mums visiem droši vien atgādinātu, ka pēdējās desmitgadēs Ukrainā valdošā vara vairakkārt ir mainījusies, ka politiskā nestabilitāte šai valstij ir raksturīga un kopumā, protams, ir ļoti žēl, ka tā sanācis, bet tāda ir dzīve.

Neoficiāli tiek runāts arī par to, ka pat Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vadība privātās sarunās gribēja piebremzēt palīdzības sniegšanu Ukrainai, jo uzskatīja, ka tur mainīsies vadība un sarunas par finansējumu būs jārisina jau ar citiem cilvēkiem. Atcerēsimies, ka SVF vada bulgāriete Kristalina Georgijeva, kas tomēr diezgan labi izprot postsociālisma valstis.

Bet pēc Bučas un Irpiņas notikumiem skatīties pretējā virzienā kļuva ļoti sarežģīti. Tāpēc bija jāsāk rīkoties.

Eiropas vienotība ir iespaidīga

Arī tagad joprojām bieži izskan kritikas par Eiropas neizlēmību, bet cilvēkiem kopumā ir raksturīgi koncentrēt uzmanību uz to, kā trūkst, nevis uz to, kas jau ir sasniegts.

Daži komentētāji, piemēram, Vācijā, salīdzina Zelenski ar nepateicīgu kaimiņu, kurš visu laiku prasa kaut ko aizņemties un pat nepasaka "paldies".

Zelenska spiedienu var saprast. Ja viņš nespiedīs uz Rietumiem, tad neko daudz arī nesaņems. Tāpat vien, pēc savas iniciatīvas, lidmašīnas vai tankus Ukrainai neviens nedotu.

Bet, ja paskatāmies objektīvi gan uz desmit Eiropas Savienības sankciju kārtām, gan uz militāro un finanšu palīdzību Ukrainai, tad redzēsim, ka tā ir ļoti, ļoti ievērojama. Par to nevajadzētu aizmirst vai uzskatīt to par pašsaprotamu.

Pat tādas valstis kā Ungārija, kas ieņem savdabīgu nostāju pret Ukrainu, beigu beigās atbalsta visus ES lēmumus. Sankcijām pievienojas arī Kipra, kam ir ciešas saistības ar Krievijas biznesu un liela interese turpināt pelnīt ar jūras pārvadājumiem. Arī Bulgārija, kur nekādi nespēj izveidot stabilu valdību, rīkojas līdzīgi.

Nedrīkstam pierast pie kara

Atcerēsimies arī par Austriju un Itāliju, kur pie varas nereti bijuši Krievijai draudzīgi politiķi. Jā, ekspremjers Silvio Berluskoni publiski attaisno Kremli, bet tagadējā Itālijas valdības vadītāja Džordžija Meloni tikko bija Kijivā un paziņoja par jaunu atbalstu. Šobrīd būtu grūti publiski paskaidrot, kādēļ notiktu atbalsta mazināšana.

Ukrainas prezidents Zelenskis ir kļuvis par politikas "superzvaigzni". Daudzi Eiropas politiķi vēlas pieskarties viņam, cerībā šādi iegūt daļu no viņa popularitātes un spozmes.

Arī ziema ir gandrīz beigusies, un Eiropai to ir izdevies pārvarēt bez elektrības piegādes pārrāvumiem gāzes trūkuma dēļ.

Bet sabiedrība pie daudz kā pierod. It sevišķi pie kara citās valstīs. Tādēļ turpināt sniegt atbalstu Ukrainai tik lielā apjomā nebūs vienkārši, it sevišķi, ja karš ieilgs.

Tieši tāpēc Eiropas vienotības saglabāšana nebūt nav pašsaprotama, bet ir ārkārtīgi svarīga.