Ansis Egle: Gulaga emocijas, kuras nevar aizmirst

Pēdējo dienu notikumi pasaulē liek daudziem runāt un domāt par tēmām, kas ir šķietami tāla un kaunpilna pagātne. Pagātne, kura nekad nevarētu atkārtoties. Tomēr, tomēr, tomēr - par spīti pasaules pieredzei un mācībām, kas gūtas - es nevaru mierīgi skatīties uz notikumiem Šarlotsvilā, neatceroties to, kam ir gājuši cauri mūsu laikabiedri šajā zemeslodes daļā. 

Pagājušajā nedēļā, pateicoties Latvijas vēstniecības Kazahstānā atbalstam, Dzintras Gekas vadībā kopā ar Sibīrijas bērniem apmeklējām vienu no briesmīgākajiem gulaga punktiem uz pasaules kartes - bijušā lēģera "Karlag" administrācijas ēku netālu no Karagandas, kurā šobrīd ir izveidots piemiņas muzejs.

Karlag administrācijas ēka

Ceļš uz šejieni iet cauri stepei. Tuvojoties muzejam, daudzkur ir redzamas derīgo izrakteņu raktuves jeb šahtas, daudzas no kurām tika izveidotas un uzturētas tieši "Karlag" laikā. Šodien lielākā daļa no tām nīkuļo, taču ir dažas, kuras ir pārņēmis, piemēram, "ArcelorMittal" - rūdas ieguve turpinās. Kā pauž vietējie - labi, ka tā. Ja nebūtu šādu uzņēmumu, bezdarbs reģionā būtu vēl lielāks.

Fakti var izklausīties sausi, taču traģēdijas apmērus tie pauž bezkaislīgi. Iedomājieties Francijas teritoriju - visu Francijas teritoriju, iedomājieties, ka šādā teritorijā 24 gadus - no 1935. līdz 1959. gadam tiek turēti ieslodzījumā, ekspluatēti, mocīti, nogalināti miljoniem cilvēku - bez cilvēka cienīgas dzīves uz brīvību. Ir lasītas grāmatas, ir redzētas filmas, skolā ir apgūta vēsture (jā, iespējams ideoloģiska un vienpusīga), taču, esot šeit uz vietas, skatoties visas šīs pārdzīvotās šausmas muzejā, rodas izpratne par netaisnības, baiļu un naida apmēriem. Uz izdomājumu pamata miljoniem cilvēku nonāca šādā situācijā bez iespējām pierādīt netaisnību, tika mocīti un nogalināti.

Šajā sakarā nevaru neatminēties paša ģimeni, kuru izšķīra karš - vecvecākiem paliekot dažādās okupētajās zonās, dzīve tika neatgriezeniski nolaupīta.

Šī netaisnība nav un nevar tikt aizmirsta - bet no tās var mācīties neatkārtot kļūdas.

Neviļus aizdomājos arī par vēsturisko atmiņu un veidiem, kā es pats un mēs kā sabiedrība tam pievēršam vai nepievēršam uzmanību. Šeit nāk prātā pirms pāris nedēļām publicēts raksts “Novaya Gazeta” par to, kā šobrīd šī vēsture tiek noliegta tepat kaimiņos. Sarunā ar Sibīrijas bērniem dzirdēju sirdi stindzinošus stāstus par mūsu dienām par to, kādā veidā cilvēkiem, kuri vēlas pieminēt savus tuvos, kas gājuši bojā lēģeros, tas tiek liegts. Jo īpaši skaudri iespiedies atmiņā stāsts par kādu vīru gados, kas ar piemiņas krustu rokās bija devies uz savu radu kapa vietu, bet netika ielaists slēgtajā pilsētā par spīti tam, ka visas atļaujas bija saņemtas. Grūti aprakstīt vārdos šādu attieksmi, bet tā ir realitāte. Šodien. Tepat kaimiņos. Tāpat šokēja stāsti par to, kādā veidā cilvēki, kas vēlas pieminēt savus tuviniekus, tiek izsekoti un uzmanīti visu ceļojuma laiku.

Tā nav Ziemeļkoreja, tas notiek tepat aiz mūsu valsts robežām.

Komunistiskā terora pamatlicēji, fonā Karlag kultūras nams - nolemts aizmirstībai

Kazahstāna šajā jomā noteikti ir labs piemērs tam, kādā veidā vēsturiskā atmiņa tiek saglabāta un godāta.

Nursultans Nazarbajevs ir aktīvs komunistiskā terora upuru piemiņas aktīvists. Pateicoties viņa rīcībai, īsā laikā tika izveidots piemiņas memoriāls

"ALŽIR", arī "Karlag" muzejā videoekrānā redzama prezidenta uzruna, kurā viņš nosoda komunistiskā terora režīmu.

Vienīgā doma, kas ienāk prātā, šo visu redzot, - nekad nepieļaut šādas vēstures atkārtošanos. Lai gan katra iespējas ir ierobežotas, tomēr kopā iespējams izdarīt daudz, lai tā nekad nenotiktu. Šai domai kā labs atgādinājums par būt filma “Людоед” par sacelšanos Karlagā 1954. gadā. Filmas operators ir Raimonds Ritums, аrī citi tautieši ir piedalījušies filmas veidošanā. Tā atrodama ''Youtube'' un skatāma. Jāsaka - sāku to skatīties, bet tas, ko redzēju - šokēja tikpat spēcīgi kā "Karlag" muzejā pieredzētais.

Šodien "Karlag" muzejs ir salīdzinoši populāra vieta - aptuveni 70 tūkstoši cilvēku to apmeklē katru gadu. Ēka ir atjaunota un sakopta, pie ieejas burbuļojošā strūklaka nomierina, taču muzejā pieredzētais nekad nevarēs tikt aizmirsts.
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti