Uz to var dažādi skatīties. No vienas puses - Minskas lidostā pie WiFi var tikt tikai ar vienu ierīci, un tas lielā mērā ļauj koncentrēties šī bloga ieraksta nepārtrauktai tapšanai. Un, esot šeit - redzot Minskas lidostas krasi atšķirīgo servisu no tā, kādu ir nācies pieredzēt daudzviet pasaulē, es neviļus pieķeru sevi pie domas, ka, šeit esot, es pieredzu kaut ko, ko sen nebiju redzējis un jutis. Tādu realitāti, kādā ilgstoši es negribētu un nevarētu uzturēties. Tātad
iemeslam būt uz pasaules skatuves, runāt ar pasauli vienā valodā, popularizēt savu stāstu un savas iespējas, radot labāku realitāti mājās par esošo - ir viens no spēcīgākajiem motivatoriem neatstāt bez uzmanības globālas iespējas sevi parādīt.
Un, ja uz šo skatās kā uz tirgu - kas tas arī pēc būtības ir -, tad šajā tirgū mums ir jāpiedāvā tas, kas ir mūsu konkurētspēju veicinošs faktors. Tieši tik vienkārši. Un šajā brīdī ieguldījums atmaksājas.
Šajā sakarā vēlos pastāstīt, ka, piemēram, pagājušajā nedēļā vairākas Latvijas augstskolas un augstākās izglītības organizācijas - starp kurām varam minēt Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju, Augstākās izglītības centru (AIC) un citas organizācijas - Latvijas paviljonā tikās ar potenciālajiem sadarbības partneriem, veica pārrunas, diskusijas apaļā galda formā un citas aktivitātes, kas rezultējās trijos sadarbības memorandos, vēl trijos, kas atrodas sagatavošanā un cita veida sadarbībā, kas popularizēs Latvijas izglītības iespējas Kazahstānā un piesaistīs jaunus studentus mūsu universitātēm. Par cik procentiem gadā pieaug augstākās izglītības eksports? Divi, pieci, astoņi? Nē - tie ir padsmit procenti gadā. Tīrās summās tie ir miljoni, kas ienāk valsts budžetā. Lūk, - tāda vienkārša matemātika. No šī iegūstam visi.
Ja paskatāmies no otras puses - varētu arī neko nedarīt. Varbūt viss kaut kā pats no sevis notiks. Un,
ja mēs nebūtu šajā EXPO ar savu izglītības piedāvājumu? Tad stāstu Latvijas vietā stāstītu kāds cits - par savu valsti,
bet mēs paliktu domājot - nez kāpēc pie mums tie studenti nebrauc tik daudz kā uz Baltijas labāko Tartu Universitāti? Lūk, viela pārdomām un iespēja rīcībai. Ne tikai šeit un tagad, bet arī turpmāk.
Tādējādi - caur šo pieredzi un citām pieredzēm - ir skaidrs, ka Latvijas paviljons šādā pasaules valstu forumā ir mūsdienīga forma, kādā varam un kādā vajag runāt par tām mūsu lieliskajām iespējām, kādas citādi būtu grūti un sarežģīti pastāstīt pasaulei vienkopus un koncentrēti. Un koncentrēties uz konkrētiem piedāvājumiem dažādās jomās.
Izstāde nav tikai mūžīgais jautājums - paviljonam būt vai nebūt, vairāk vai mazāk pievilcīgam, bet - saturs, kādu mēs piedāvājam ārpus tā, kas mums pašiem dārgs un svarīgs, bet tas, kas ir potenciāli un ekonomiski interesants citiem.
Mijiedarbība, sadarbība, tirgošanās, labumu apmaiņa - vārdu ir daudz, bet rīcība ir viena - iet un darīt. Proaktīvi, nenogurstoši, inovatīvi.
Manuprāt - un šī pārliecība manī ir nostiprinājusies gadiem -, ja mēs mērķtiecīgi nestāstīsim savu stāstu pasaulei un nepierādīsim rīcībā, ka mums ir ko teikt un ir ko piedāvāt, - tad neviens cits mūsu vietā to nedarīs. It kā vienkārša atziņa, taču stipri pietrūkst ikdienā šādas pārliecības arī mūsu sabiedrības vadībā.
Nākamā nedēļa Astanā ir īpaši nozīmīga, jo 9. jūlijā EXPO norisināsies Latvijas nacionālās dienas svinības. Gaidām viesos Valsts prezidentu, Intaru Busuli, Mārtiņu Sirmo, lai dalītos ar savu pieredzi un veidotu dialogus.
Savukārt pēc Latvijas nacionālās dienas sākas nozīmīgākā - tranzīta un loģistikas nedēļa, kuras ietvaros Latvijas Dzelzceļš, Rīgas brīvosta, Liepājas Speciālā ekonomiskā zona, Ventspils osta un citi tranzīta un loģistikas nozares uzņēmumi veidos sarunas ar tranzītbiznesa haizivīm Āzijā. Kā tas viss izskatīsies? Par to tad rakstīšu turpmāk.
