Astanā, vismaz manis līdz šim pieredzēti ikdienā visvairāk, ir pamatā divi sabiedriskā transporta veidi. Viens ir autobusi - daudz un dažādi, kursē starp dažādiem pilsētas sektoriem un nekad nav laikā. Turklāt tie ir izdalīti vēl smalkāk: īpaši EXPO vajadzībām ir norīkoti tā saucamies ekspreši, kas pārvietojas tikai starp dažām, bet ne visām pieturām. It kā laba doma, bet tie nenāk nekādos fiksētos laikos. Dažas dienas ir bijis jāgaida pat 40 minūtes.
Mēģinot sazināties ar pakalpojumu sniedzēju, zvanot uz aplikācijā norādīto tālruni, operators nespēj paskaidrot, kāpēc autobuss kavē, jo izrādās - tie netiek elektroniski ar GPS palīdzību koordinēti kā parastie maršruti. Un cena šajos autobusos ir lielāka - parastajos autobusos cena ir 90 ₸ jeb tenges (starptautiskais apzīmējums ir KZT) jeb € 0,24, eksprešos - 150 ₸ jeb € 0,40.
Autobusā iekāpšana un izkāpšana notiek pa priekšējām durvīm. Šoferis izsniedz biļetes. Dažkārt izkāpjot šoferis lūdz atdot biļetes atpakaļ. Dažkārt iekāpj kontrole - ieplēš biļetes. Dažkārt šoferis pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu kādas divas reizes. Citkārt pabrauc garām pieturai, kurā stāv cilvēki.
Vārdu sakot - notiek situācijas izpēte no abām pusēm. Pašlaik abas puses iztur. Cik ilgi, par to skaidrības vēl šobrīd nav. Jāpiezīmē, ka ekspreši ir parasti tukši. Vakar, piemēram, braucu autobusā viens pats.
Otrs izplatītākais sabiedriskā transporta veids ir taksometri jeb katra automašīna, kas apstājas ielas malā, ja esi pacēlis roku.
Un tā var iepazīt pilsētu, valsti un uzzināt daudz tāda, par ko avīzēs un atļautajos internetos neraksta.
Piemēram, par pilsētas apskates vērtajām vietām ārpus oficiālajiem tūrisma bukletiem. Vai arī to, kur vislabāk iepirkties. Vai arī citas ne mazāk interesantas atziņas, kuras dzīvo cilvēku sirdīs, bet ne publiskajā telpā.
Es tādējādi iepazinos ar Nuriku, kas nu jau vairākas reizes palīdz nokļūt mūsu viesiem no lidostas uz dzīvokļiem. Nuriks ir interesants sarunu biedrs, redzējis pasauli, spēlē polo (!), labi pārzina tenisu - rādīju viņam Aļonas sagaidīšanu lidostā (pats apraudājos), runājām par viņa pieredzi pasaulē un pārdomām par dzīvi kopumā.
Piemēram, atbraukt ar taksi uz biroju no mājas maksā 700 ₸ jeb € 1,88. Kopā braucot, praktiski tas pats, kas ar autobusu. Plus interesantas sarunas un bez drūzmas. Brauciens uz lidostu maksā 2500 ₸ jeb € 6,7, kas jau ir tuvāk Rīgas cenām. Lidosta gan ir tikai nedaudz tālāk, bet, nu, tā ir lidosta un tā ir standarta cena praktiski jebkuram taksim šajā maršrutā.
Sabiedriskā ēdināšana - atsevišķs stāsts, kas varētu būt ļoti garš, bet ne šoreiz. Esence - iespēju ir patiešām daudz, cenas ir radikāli atšķirīgas un ir daudz visādu interesantu novērojumu, kas noteikti jāpatur prātā, kā atšķiras kultūras. Piemēram, viens no lielākajiem paradoksiem. Bieži vien restorānos viesmīlis nepienāk ar norēķinu terminālu, bet ir gatavs paņemt tavu karti, saņemt pinkodu no tevis un pats veikt nepieciešamo norēķinu transakciju. Tas ir pārsteigums. Esmu pats redzējis, ka cilvēki labprāt uztic savas kartes.
Ēšanas vietas EXPO tuvumā, kā tas piedien, ir par pakāpi dārgākas nekā citas vietas pilsētā - šeit cenas ir līdzīgas kā Rīgā. Taču, piemēram, netālu no mūsu dzīvesvietas ēdnīcā var paēst par samērā nelielām izmaksām - griķi un dārzeņi kopā ne vairāk kā 550 ₸ jeb € 1,48. Labi - dārzeņi ir apvītuši, griķi ir uzsildīti. Tas arī ir fakts. Vēl ir iespēja ēst EXPO ēdnīcā darbiniekiem - 1500 ₸ (€ 4,02), un ēd cik gribi. Pēc tam, kad pieci somi saindējās tur, interese par šo iespēju ir krasi sarukusi. Tāpēc dažkārt mēdzam izvēlēties kādu no apkārtnē esošajām eiropeiska stila iestādēm - "The Kitchen" vai "The Shoreditch". Abas ir pārbaudītas un abas ir atzītas par gana labām tieši virtuves dēļ.
Cita lieta - apkalpošana. "The Kitchen" viss ritēja bez aizķeršanās, bet "The Shoreditch" bijuši visādi piedzīvojumi un centieni, kā mēdz teikt, “noplēst” kārtīgi no apmeklētājiem. Tas arī ir tas nepatīkamākais - dažkārt tomēr eiropieši tiek uztverti kā bankomāti, kurus var mēģināt iztukšot pēc iespējas pamatīgāk. Ar šo sastapos arī savulaik Šanhajā, bet, ja zini valodu un vari aprunāties, tad bieži vien entuziasms “noslaukt kārtīgi” noplok. Lielākoties tas ir vidējā līmenī - īpašnieki un atbildīgie darbinieki parasti ir saprotoši, pretīmnākoši un šķietami godīgi.
Ko nevarētu teikt par lētu sensāciju kārotājiem un viltus ziņu (fake news) veidotājiem. Jā, lai vai cik tas nebūtu paradoksāli, arī ar šo mums nupat ir nācies saskarties. Kas to būtu domājis, ka ir cilvēki, kas nezināmu motīvu vadīti par visu varu, balansējot uz likumu pārkāpšanas robežas, cenšas pasniegt lietas pasaulei sagrozītā veidā. Jā, mūsu pašu pavalstnieki, kas apšaubāmā veidā cenšas nomelnot mūsu uzņēmēju centienus un panākumus.
Ja kādreiz šķita, ka viltus ziņu veidošana ir kaut kas tāls un mūs tas neskar, tad jāsaka - tas skar un ir tiešā veidā saistīts ar to, ko Latvija šogad dara EXPO.
Pieļauju, ka tas ir saistīts ar Latvijas EXPO dalības vēsturi, kas ir bijusi dažāda. Šoreiz, kad patiešām izdodas aizvest uzņēmējus, kuri izmanto Latvijas paviljonu kā tikšanās platformu savu nākotnes darījumu organizēšanai, ir acīmredzami mēģinājumi šo realitāti un faktu padarīt par mazāk izdevušos. Arī sekojot dažu mediju retorikai par šī gada EXPO un Latvijas paviljonu, atliek vien nobrīnīties par “pielādēto” jautājumu formulējumiem un slēpto zemtekstu ar vēlmi šo nelielo panākumu padarīt par nenozīmīgu.
Un vēl - šī situācija izgaismo dažu laikabiedru nespēju kritiski domāt un vērtēt skaļus un sensacionālus ierakstus. Iedziļinoties būtībā, būtu iespēja patiesi uzzināt, kā lietas pastāv. Bet - tam vajadzīgs laiks un izpratne, kuras acīmredzami trūkst. Tādējādi šis ir viens reālas dzīves piemērs, kas parāda, ka medijpratība ir kritiski svarīga jebkuram.
Labā ziņa ir tā, ka spēja kritiski domāt un atbilstoši rīkoties ir arī tiem, kas dzīvo un strādā Astanā. Pavisam pārsteidzošā kārtā svētdien dažādu sakritību dēļ divi dažādi cilvēki no EXPO apkalpojošajiem servisiem nāca atvainoties par savām kļūdām diezgan garšīgos veidos - ar saldumiem un atspirdzinājumiem. Tas uzreiz atbruņo un liek saprast, ka labāku pasauli vēlas visi labas gribas cilvēki, kas ir gatavi atzīt savas kļūdas un būt labāki nekā līdz šim.
Un noslēdzot blogošanas tēmas, dažkārt nākas būt arī biznesa blogerim un stāstīt, kā mūsu uzņēmumi šeit attīsta savu uzņēmējdarbību. Tāpēc šeit neliels ieskats tajā, ko saka paši uzņēmēji par šo visu (video krievu valodā):
