Cytaidi latviskais

"Cytaidi latviskais". Tirgusdiena

Cytaidi latviskais

Citādi latviskais (Cytaidi latviskais). Tirgusdiena

Citādi latviskais (Cytaidi latviskais). Annas diena

Annas dienas svinības. Atskats uz garīgajiem un laicīgajiem svētkiem Latgalē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Mūs var apskaust par daudzām lietām - baudām četrus gadalaikus, ēdam veselīgus un gardus pašmāju produktus, mums ir bagāta vēsture, tradīcijas, un mums ir vārda dienas. Nereti gan daudzu Eiropas, gan tālāku zemju tūristi un draugi, uzzinājuši par vārda dienām, meklē savus vārdus mūsu kalendārā vai vismaz līdzību ar tiem, lai arī varētu iekļauties vārda dienu svinētāju godā. Savukārt daži vārdi pie mums iemantojuši krietni plašāku svinēšanu, piemēram, Latgalē tos var attiecināt uz novada godiem, un vienīgais sieviešu vārds, kura svinības Latgalē mēdz notikt pat divu un trīs dienu garumā, ir Annas vārds.

LTV1 sirsnīgo stāstu raidījuma “Cytaidi latviskais” veidotāji uzreiz pēc Pēteriem saprata, ka nedrīkst palaist garām arī Annas, un 25. un 26. jūliju veltīja Latgales novadiem, kur Annas dienu svin tradicionāli. Nepatīk atsaukties uz svētkus un ikdienu izbojājušo globālo vīrusu, bet fakts ir, ka starptautiskās rikšotāju sacensības, kas gadu desmitiem Annas dienā notiek Dagdā, šogad izpalika. Uz tām cerējām ļoti, bet rikšas iestrēga Tallinā un pat paraugdemonstrējumi notikt šoreiz nevarēja.

Tomēr uz Dagdu braucām, jo zinājām, ka Olovecas “Ezermaļos” pa Annām jau trešo gadu tiek atvērts melnās keramikas ceplis. Es nezinu, kā cilvēki uzzina par notikumu, šķiet, ka “klusais telefons” arī tehnoloģiju laikmetā ir labākais saziņas veids, bet bez reklāmas, bez īpašas aicināšanas pamazām vien ‘’Ezermaļu’’ pagalms sanāca, sabrauca pilns un - tāpat kā mēs - tālākie keramikas mīļotāji ar ģimenēm un draugiem ieradās no Rīgas.

Ceplī bija mājas saimnieces Evijas Maļevičas-Grundeles un Ilmāra Veceļa podnieka ar 30 gadu stāžu, un vēl četru citu meistaru darbi. Evija un Ilmārs cēla karstos traukus no cepļa, saudzīgi ieeļloja, ļāva tiem atpūsties un nodeva klātesošo ziņkārei. Sākumā atturīgi, bet drīz jau vēl neizņemtus, cepļa karstumā ieraudzītus podus, ciemiņi atļāvās rezervēt - tas būs man, tas man… Mēs arī kritām kārdinājumā - mūsu raidījuma vadītājs Arnis Slobožaņins atrada īsto krūzi, skaņu režisors Uldis bļodu, un es noskatīju kārtējo bļodu - darbs ar krāsainu glazūru iekšpusē, to var izmantot visādi, pat krāsnī likt.

Ilmārs Vecelis ar Sandras Freibergas noskatīto bļodu
Ilmārs Vecelis ar Sandras Freibergas noskatīto bļodu
,

Savu bļodu, ar latvju rakstiem greznotu, turpat saņēma arī vienīgā klātesošā Anna - Dagdas vidusskolas skolotāja Anna Jubele. Anna lepojas ar savu vārdu, nav dzimtā vienīgā Anna un kā katoļticīgs cilvēks atzina, ka viņai svarīgi, ka Jēzus mātes Marijas māte bija Anna. Mūsu Arnis svētos radurakstus saīsināja un teica:

“Anna bija Jezus baba!”

Arņa rokās Evija ielika vēl vienu bļodu, uz kuras rakstīts “Annas bļoda”, ko aizvest mūsu Annas dienas raidījuma gaviļniecei Annai Macānei uz Īdeņu Nagļu pagastā. Pie mūsu labumu uzskaitījuma sākumā aizmirsu pierakstīt arī fantastisko Latvijas dabu, šobrīd aizveru acis un redzu to skatu uz Lubānas ezeru, kurš ikdienā mielo “Zvejnieku” saimniekus.

Spējš stāvkrasts, tad pļavas, ceļš, ūdens laukumi, niedrājs un visbeidzot ezers kā jūra! Apsēdāmies pie godu galda un apklusām!

Annas diena ir saimnieču diena un, ja nu kāds ir pelnījis šo saimnieces godu sevī turēt, tad Anna Macāne - noteikti. Protams, ka saimniekošana saistās ar ēdienu gatavošanu pirmkārt, savas vārda dienas svinībām Anna bija izvēlējusies vīra Jāņa Lubānā noķertu zandartu, kas, jau iztīrīts, gulēja uz cepešpannas, un pašaudzētus dārzeņus.

Zandarts pie Annas Macānes Latgalē
Zandarts pie Annas Macānes Latgalē

Recepte vienkārša – uz cepešpannas, kas izklāta ar ietaukotu sviestpapīru, uzliek zandartu (var būt arī karpa), iesāla, blakus liek jaunos kartupelīšus, kas lielumā līdzinās kastanim ar kažociņu, (piebildīšu, ka tieši Annas dienā sāk ēst jaunos kartupeļus) un ripiņās sagrieztus kabačus. Visam pāri pārkaisa sāli, citronpiparus, apslaka ar eļļu un liek cepeškrāsni 180 grādos uz 45 minūtēm, Apmēram piecas minūtes pirms gatavības uz zivs uzliek biezu kārtu rīvēta siera un arī majonēzi. Gatavs, gards un gribas vēl!

Kamēr zandarts krāsnī, tikmēr Annas vīrs Jānis stāsta, kā saimnieci pārvedis mājās, un tas nav bijis vienkārši no ministrijas Rīgā ar visiem lielpilsētas labumiem dabūt Annu uz Īdeņu, bet nu rīdzinieki brauc pie viņiem. Piemēram, Jaunais Rīgas teātris (JRT) meklējis prototipus izrādei “Jāņonkulis”, tāpēc ziemā aktieri Guna Zariņa un Gundars Āboliņš viesojušies “Zvejniekos”.  Reiz aizsēdējušies pie Lubāna āliņģa un, laikapstākļiem mainoties, aptvēruši, ka vējš un biezie mākoņi apkārtni padarījuši tik pienainu, ka nezinātājam nav skaidrs, uz kuru pusi mājas. Jānis nolēmis rīdziniekus pabaidīt, teicis - zvanīšu Annai, lai ņem bisi, izšauj un tad iesim uz  šāvienu… No tā laika JRT aktieri var ierasties pie Jāņa un Annas jebkurā laikā un vienmēr tiks uzņemti kā savējie.

Annas diena ir ciemos iešanas diena,

to pieredzējām arī mūsu filmēšanas laikā. “Zvejnieku” pagalms ne mirkli nebija tukšs, nāca un gāja, nāca uz palikšanu, jo Macānu saimniecībai piešķirts Latgales kulinārā mantojuma nosaukums, daudzi to vēlas izbaudīt un piedzīvot, un vēl jau Anna ved ekskursijā pa Teirumnīku purvu.

Anna Macāne Teirumnīku purvā
Anna Macāne Teirumnīku purvā

Režisore Zita ierosināja, ka arī mēs labprāt kopā izstaigātu purvu, vēl jo vairāk tāpēc, ka saimniece atzina: “Jā, es Teirumnīku purvā jūtos kā saimniece, man patīk šeit, te ir mana atpūta, mana meditācija, mans spēka un veldzes avots!”

Nepratīšu aprakstīt katru zālīti un augu, par kuriem Anna aizrautīgi stāstīja, tas jābrauc pašiem piedzīvot. Purvā ir ezers - dziļš un dzidrs, kas raisa izbrīnu, jo blakus esošais Lubānas ezers ir liels un sekls, tikai ap 1,60 m dziļākajās vietās, bet purva ezers dziļāks par 4 metriem, un tālāk mežā Lubānas līdzenumiem netipisks zemes valnis. Japāņi, kas tur bijuši un pētījuši vietu, minējuši, ka ezers varētu būt radies kāda debesu ķermeņa iespaidā...

Pelde Teirumnīku purva ezerā
Pelde Teirumnīku purva ezerā

Anna stāstīja par tā veldzējošo ūdeni, jo regulāri brauc peldēties, un mūsu Arnis pat nebija ļoti jāpierunā, kad ar lielu plunkšķi ielēca ezerā, un operatori Uvis un Raivo ķērās pie filmēšanas -  tapa pilnīgi neplānota epizode. Purvs ir tūristus un interesentus pievelkošs, uz tā laipām satikām vairākas ceļotāju grupiņas, arī kādu itāli, kurš Covid-19 dēļ sākotnēji iesprūdis Latvijā, vēlāk nolēmis te pārlaist visu pandēmijas laiku un nu jau sācis runāt latviski.

Visticamāk, jau Annas dienas garīgās nozīmes dēļ katoliskajā Latgalē šie godi ir tik nopietni. No Rēzeknes netālajā Bērzgalē ir katoļu baznīca, kas kopš 1776. gada tiek saukta Svētās Annas vārdā, un tās centrālajā altārī ir Sv. Annas glezna.

“Baznīcas celtniecību sponsorējusi baronese Anna Manteifele, tāpēc arī, visticamāk, tā nosaukta par Sv. Annas baznīcu,” pastāstīja Antona Rupaiņa muzeja vadītāja Skaidrīte Apeinane. “ Annas diena Bērzgale tiek svinēta sen, īpaši nozīmīgas bijušas svinības pirmās brīvvalsts laikā ar Svēto Misi baznīcā un plašu gadatirgu.”

Svētā Mise bija arī šogad, baznīca pildījās ātri, un mazais ciemats teju spēja uzņemt visus ticīgos, kas nāca uz plūda uz balto dievnamu. Prāvests Andris Jonāns sprediķi lasīja latgaliski, akcentējot Annas dienas garīgo un laicīgo savienību. Aicināja apzināt katram savu izcelsmi, godāt savas saknes, turēt ģimeni stipru, sveicināja visas pagasta Annas un saimnieces. Mises izskaņā baznīcā sākas nepieredzēta rosība, jauni vīrieši sapulcējās dievnama stūrī, uzvilka nez kur radušās baltās komžas jeb kora svārkus, ņēma rokās procesijas karogus un stājās baznīcas centrālajā ejā, aiz viņiem neprecētas meitenes, rotājušās ar ziediem, bet priekšā pats prāvests.

Euharistiskā procesija ir Katoļu Baznīcas tradīcija, kas radusies 13. gs. beigās, tā ir svinīga Kristus godināšana, draudzes ticības un vienotības apliecinājums. Procesija nozīmē svinīgu gājienu ap baznīcas ēku, tiek nesti procesijas karogi, ticīgie lūdzas un dzied.

Annas diena Bērzgalē bija saulaina, tāpēc gājiens ap cēlo baznīcas ēku izskatījās svētīts un skaists. Un pēc tam visi steidza uz nelielu lauku kapelu sadziedāšanos un gadatirgu, kas gan nebija ļoti plašs. Tomēr satikām dažās saimnieces, kas tirgoja savus rokdarbus, smalkmaizītes vai puķu stādus, mēs “sakritām” ap īstām Latgales ķiploku virtenēm, saimniece, kurai baznīcas kristāmvārds ir Anna, cienāja ar marinētiem ķiploku kātiem un tirgoja savā saimniecībā audzētus ķiplokus. Nospriedām, ka tieši ķiploks ir tas, ko vest no Annas dienas uz Rīgu, ko likt pretī vīrusam gan tagad, gan ziemā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti