Vai tieši tā kļuva par pēdējo pilienu? Raidījuma vadītāja Tatjana Misļeviča teica: "Ceru, ka nē. Negribu bojāt karmu!" Protams, bija arī citi plašsaziņas līdzekļi, citi nepatīkami jautājumi un citi, iespējams, daudz nopietnāki šķēršļi sava amatpersonas pienākuma pildīšanai. Taču - tieši mēs par publikācijas virsrakstu izvēlējāmies citātu no intervijas: "Man nepatīk parakstīt nāves spriedumus!"
Vai Nacionālā veselības dienesta direktors, tagad jau bijušais, ir vainīgs, ka deviņus gadus veca zēna, kuram ir reta limfātiskās sistēma saslimšana, ģimene (un kopā ar to mēs visi) pārdzīvoja to, ko nedrīkst nosaukt citādi kā šoks - kad tev teic, ka tava bērna glābšanai nav naudas? Vai pat tā: NAV NAUDAS!
Droši vien šajā brīdī arī atveras debesis, un lietu pārņem Debesu kancelejas ierēdņi. Lai gan gribas domāt, ka tieši Taube, ar vienu roku parakstot valsts finansējuma atteikumu, ar otru spieda fonda "Ziedot.lv" telefona numuru un lūdza jau rīt sākt līdzekļu vākšanas kampaņu. Jo sargeņģeļi debesīs nevar izpausties citādi kā tikai pilnīgi uz Zemes esošu cilvēku rīcībā, kad viņi veic pilnīgi ar Zemi saistītus pienākumus. Postenim "sargeņģelis" valsts veselības aizsardzības budžetā līdzekļi nav piešķirti...
Mūs neatstāj vienaldzīgus doma par to, ka dažkārt cīņa par tuva cilvēka dzīvību izvēršas par pretīgu konkurenci par resursiem.
Taču gadījumos, kad ir vajadzīga valsts finanšu palīdzība ārstēšanai, tā tas arī ir. Protams, Taubem ir taisnība, kad viņš teic, ka pat visbagātākajā valstī naudas nekad nepietiks visiem. Un var pārgriezt acis un sašust, taču ierēdnim, dalot līdzekļus pa budžeta posteņiem, ir jāsaliek prioritātes.
Nacionālā veselības dienesta direktora sarunu biedre bija Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena, kura izteica viedokli - pēc bērniem, kuri vienmēr būs pirmajā vietā, valsts palīdzība ir jāsniedz darbspējas vecuma cilvēkiem: viņiem ir iespēja izveseļoties un atgriezties ierindā.
Vecajiem cilvēkiem - kas paliks pāri. No valsts - nodokļu iekasētājas - viedokļa: loģiski. No otras puses, vai ir taisnīgi, ka cilvēki, kas ir nostrādājuši savu mūžu un piepildījuši to pašu valsts budžetu, nebūs pelnījuši (iespējams) naudu ārstēšanai, bez kuras viņu tā jau ne pašas laimīgākās dienas būs skaitītas.
Ko darīt šajā situācijā? "Atbilde ir viena: labdarības fondi," saka mana laba draudzene medicīnas zinātņu doktore pulmonoloģe Jeļena Ameļina. Viņa sen dzīvo Maskavā, taču finansēšanas shēmas starp valstīm tik ļoti neatšķiras. Jeļena Ļvovna cīnās ar ļoti smagu slimību - mukovizcidozi, un viņa jau nu zina gan valsts neelastību, gan labdarības iespējas, gan to, kāds gribasspēks ir ārstam, kurš, aizvēris pacienta slimības vēsturi, kam nav izdevies palīdzēt, ķeras pie nākamā ārstēšanas - un sāk izsist naudu no jauna.
"Naudas vākšana ārstēšanai gandrīz vienmēr ir tāds mazliet histērisks raksturs," uzskata doktore Ameļina. Cilvēkus vajag "sasildīt", lai viņi atvērtu makus. Taču lai šis "masu žēlsirdības" (daži ciniķi teiks - "pīāra akts") kļūtu par reālu tiltiņu uz glābšanu, ir nepieciešams ievērot divus nosacījumus.
Pirmais attiecas uz fondu un sabiedrības lomu. Sākot kampaņu, fondiem nav jānoskaņojas uz laimīgām beigām.
Ja ir darīšana ar bīstamu un viltīgu slimību, ir jāsamierinās ar to, ka iznākums var būt traģisks. "Labs mediju stāsts" var neiznākt. Tas ir jāsaprot gan fonda vadītājiem, gan žurnālistiem un - ak vai! - vecākiem.
Doktore Ameļina stāsta par pavisam nesenu gadījumu no savas prakses: smagi slimai meitenītei savāca naudu, lai samaksātu par ārstēšanos ārzemēs. Viņu nogādāja no Maskavas uz Strasbūru ar speciālu reisu. Taču lidojums nopļāva bērna spēkus. Jautājums par naudas atdošanu, protams, tiks atrisināts, taču ierēdņi izteica savu nopēlumu: kāpēc uz ārzemēm tika nosūtīts "tik smagi slims bērns".
Te viss ir sargeņģeļu rokās. Taču sabiedrībai nav jānolaiž rokas, bez tās patiešām tūkstošiem cilvēku būs nolemti. Fondiem ir jāstrādā, lai piesaistītu pastāvīgu naudas pieplūdumu, izskaidrojot sabiedrībai, ka žēlsirdību ir pelnījuši visi. Starp citu, par to mūs raidījumā runāja arī "Ziedot.lv" sociālo programmu vadītāja Inese Danga.
Lai gan, kas attiecas uz to cilvēku atlasi, kam ir jāpalīdz un var palīdzēt, visu izšķir konkrētā fonda politika. Viens vadās no konkrētiem medicīnas rādītājiem, citu princips ir palīdzēt visiem, kas vēršas pēc palīdzības.
"Taisnība ir gan vieniem, gan otriem," uzskata Ameļina. Viņai mazāk patīk "kabatas fondu" variants, piemēram, pie slimnīcām: "Tas nav pareizi tāpēc, ka tādā gadījumā var rasties dažādas nepareizas saiknes un shēmas." Viņa arī aicina dažādu valstu fondus uz ciešāku sadarbību: "Ja nevar palīdzēt viens, jāmeklē cits fonds, kam ir cita politika vai citi budžeti." Jo, pēc viņas pārliecības un milzīgās ārsta pieredzes, naudu var atrast vienmēr.
Taču tad stājas spēkā otrais nosacījums, par kura ievērošanu atbild tas pats ierēdnis. Tā ir ļoti rūpīga visaptveroša un kompetenta ārstu ekspertīze tām ārstēšanas metodēm, kuras "grib nopirkt" ārzemju klīnikā izmisušie vecāki. Tai nekādā gadījumā nav jābūt birokrātiski ierobežotai, kā tas bija gadījumā ar Dāvi, kurš būtu dabūjis naudu no valsts, ja viņu varētu nosūtīt uz klīniku vienā no Eiropa Savienības valstīm. Taču bieži vien tieši tai nepietiek ne līdzekļu, ne resursu. Pat lielajā Krievijā. Pēc doktores Ameļinas domām, tādai ekspertīzei, kuru mūsdienās var veikt pat tiešsaistes režīmā, piesaistot speciālistus visā pasaulē, ir vērts tērēt līdz desmit procentiem piešķirto līdzekļu.Tajā ir galvenā loma iestādei, kas ir analoģiska mūsu valsts veselības dienestam: savākt viskompetentākās atsauksmes, būt kursā par visprogresīvākajām ārstēšanas tehnoloģijām, uzturēt visdzīvākos kontaktus ar visdažādākajām klīnikām un vislabākajiem speciālistiem.
"Dažkārt ir jābūt vīrišķībai atteikties no ārstēšanas, un tas ir vissmagākais - pateikt vecākiem, ka viņu bērnam var palīdzēt tikai pienācīga paliatīvā aprūpe - un meklēt tai naudu. Dažkārt ir jēga riskēt un nosūtīt pacientu uz klīniku, kuras ārstēšanas metodes vēl nav pilnībā atzītas, t.i., piedalīties pētījuma klīniskajā stadijā (starp citu, tieši ar to atšķiras klīnikas Amerikā no klīnikām Eiropā: tās biežāk piedāvā šādas pētījumu programmas), par ko pilnīgi precīzi ir jāinformē vecāki," stāsta doktore Ameļina.
Izšķirošā loma ārstēšanas un līdz ar to arī klīnikas izvēlē, pēc viņas domām, neapšaubāmi ir ārstam. Ierēdnis var šo glābšanas ķēdīti padarīt maksimāli īsāku, un to darīt ir viņa pienākums.
Ja Taube visu darīja tieši tā, viņš var aiziet ar tīru sirdsapziņu.
